Pētījumos ir pierādīts, ka astma un hipertensija var būt blakus saslimšanas. Lielākā daļa no šiem ir epidemioloģiskie pētījumi un lielākoties trūkst pierādījumu par saistību starp astmu un hipertensiju bērnu populācijā. Šī pētījuma mērķis bija novērtēt ambulatori mērīta asinsspiediena profilus bērniem ar astmu.
Ar attālinātajām veselības aprūpes konsultācijām nepietiek, lai droši novērtētu tonsilītu, liecina Gēteborgas universitātes pētījums. Uzticamība nebūs pietiekama, tādējādi palielinot pārmērīgas vai nepietiekamas ārstēšanas risku.
Jauns pētījums liecina, ka B3 vitamīna forma var samazināt plaušu iekaisumu pacientiem ar HOPS. Pētnieki cer, ka tas pavērs ceļu jaunām ārstēšanas iespējām.
Obstruktīva miega apnoja (OMA) un urīna inkontinence ir divi bieži sastopami veselības traucējumi, kas ievērojami ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. Kaut arī varētu šķist, ka tie ir divi ļoti dažādi un savstarpēji nesaistīti stāvokļi, arvien vairāk pierādījumu liek domāt, ka starp OMA un urīna nesaturēšanu tomēr pastāv potenciāla mijiedarbība.
Gan augsts, gan zems ķermeņa masas indekss (ĶMI) bērniem var būt saistīts ar plaušu funkcijas traucējumiem, bet, ja bērnu ĶMI tiek normalizēts pirms pilngadības sasniegšanas, traucējumi var tikt kompensēti, ziņo pētnieki.
Zināms, ka HOPS pacientiem ir paaugstināts risks plaušu vēža attīstībai. Bet vai risks saglabājas augsts arī pēc tādu līdzfaktoru izslēgšanas no vienādojuma kā smēķēšana, vecums, dzimums, ĶMI un blakusslimības?
Pacienti ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS), kuriem ir paasinājumi, kuru dēļ nepieciešama hospitalizācija, ir jāuzrauga, vai nerodas arī ātriju fibrilācija (AF), secināts pētījumā.
Astmas risku bērnam var samazināt gandrīz uz pusi, ja māte grūtniecības laikā vismaz trīs reizes nedēļā nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, salīdzinot ar bērniem, kuru mātes grūtniecības laikā nebija fiziski aktīvas.
Astma ir izplatīta sievietēm reproduktīvā vecumā. Iepriekšējie pētījumi liecina, ka sievietēm ar astmu ir nepieciešams ilgāks laiks, lai iestātos grūtniecība, nekā tām, kurām nav astmas, un ka astmatiskām sievietēm, kurām iestājas grūtniecība, biežāk ir bijusi nepieciešama ārstēšana. Tomēr lielākā daļa esošo pētījumu ir par sievietēm, kuras faktiski ir palikušas stāvoklī, tāpēc šajā pētījumā analizēja fertilitātes rezultātus valsts mērogā, lai iekļautu arī tās sievietes, kurām nav iestājusies grūtniecība.
Pierādījumos balstīta prakse sadzīvē iegūtas pneimonijas gadījumā bieži vien pieņem precīzu sākotnējo diagnozi. Tādēļ pētījuma mērķis bija izpētīt pneimonijas diagnožu mainību pacientiem, kuri hospitalizēti no neatliekamās palīdzības nodaļas (ED). Šis bija retrospektīvs kohorta pētījums.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
