Cilvēkiem ar astmu ir augstāks aptaukošanās risks
Aptaukošanās ir zināms kā astmas attīstības riska faktors, bet jaunā pētījumā pierādīta pretēja saistība: cilvēkiem ar astmu ir lielāka iespējamība, ka būs aptaukošanās.
Aptaukošanās ir zināms kā astmas attīstības riska faktors, bet jaunā pētījumā pierādīta pretēja saistība: cilvēkiem ar astmu ir lielāka iespējamība, ka būs aptaukošanās.
Vairāk kā četrām no desmit sievietēm ar astmu dzīves laikā attīstās arī hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), secināts Kanādā veiktā pētījumā.
Jaunāko pētījumu rezultāti apliecina, ka latentas tuberkulozes gadījumos īsāks terapijas kurss ir drošāks un efektīvāks nekā pašreizējais 9 mēnešu standarta kurss.
Cilvēkiem, kuriem ir veselīgi ēšanas paradumi, ir retāki astmas simptomi un labāka astmas kontrole, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā European Respiratory Journal.
Jaunā pētījumā atklāts, ka grūti kontrolējamas astmas gadījumos efektīvs ir ekszēmas medikaments dupilumabs, tas atvieglo astmas simptomus un uzlabo pacientu spēju elpot. Dupilumabs ir injicējams pretiekaisuma medikaments ekzēmas un hronisku ādas slimību ārstēšanai.
Pētnieki atklājuši statistisku saistību starp pneimoniju gados veciem cilvēkiem un protona sūkņa inhibitoru (PSI) lietošanu. Lai gan PSI vēl arvien ir piemērotākie medikamenti, lai neitralizētu kuņģa skābi cilvēkiem ar atvilņa slimību vai kuņģa čūlu, pētījuma rezultāti liek aizdomāties, ka PSI lietošana nav tik droš kā iepriekš tika uzskatīts.
Astma ir biežāk sastopamā hroniskā slimība bērniem un vadošais hospitalizāciju cēlonis bērniem. Jautājums, vai vēl kaut ko var darīt, lai uzlabotu šo bērnu aprūpi?
Saistība starp kardiovaskulāro slimību un inhalējamiem ilgstošas darbības β2 agonistiem (LABAs) vai ilgstošas iedarbības antimuskarīniem antagonistiem (LAMAs) pacientiem ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS) plaši tiek apspriesta.
Drudzis, paaugstināts pulss, izmainīta elpošana un zems skābekļa līmenis – šo izmeklējumu veikšana ģimenes ārstam var atvieglot pneimonijas diagnostiku, secināts lielā pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā European Respiratory Journal.
Bērniem, kuriem ir astma, biežāk izraksta antibiotikas nekā bērniem, kuriem astmas nav, secināts pētījumā, kura rezultāti tiks prezentēti Eiropas Pulmonologu kongresā. Šādai tendencei nav nekāda zinātniska pamatojuma.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.