Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāda ir optimālā amoksicilīna deva un lietošanas ilgums bērniem ar sadzīvē iegūtu pneimoniju, izvērtējot zemu devu amoksicilīna lietošanu pret augstāku, kā arī īsāku zāļu administrēšanu pret ilgāku.
Plaušu vēzis ir viens no mirstības līderiem ļaundabīgu audzēju grupā. Kamēr tā sastopamības rādītāji pēdējā laikā kritušies, tie joprojām nav tādā līmenī, lai par to varētu priecāties. Tāpēc slimību potenciāli modificējamiem riska faktoriem jāpievērš stingra uzmanība.
Bērni ar astmu, kuriem ir arī liekais svars, sliktāk reaģē uz inhalējamiem kortikosteroīdu medikamentiem, kas varētu izraisīt vairāk astmas paasinājumu, liecina pētījums, kas tika prezentēts 2021. gada Eiropas Elpošanas biedrības (ERS) virtuālajā sanāksmē.
Pētnieki atklāja, ka pievienojot trešo medikamentu bieži izmantotajai divu medikamentu terapijai, izdodas efektīvi mazināt astmas saasinājumus un uzlabot astmas kontroli bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem ar vidēji smagu – smagu astmu.
Pētījumā ar vairāk kā 587 000 cilvēku analizēja, kā Covid-19 ietekmē cilvēkus ar astmu, un secināja, ka astma nepaaugstina smagas Covid-19 slimības gaitas vai nāves risku.
Apstrādātā gaļā esošās vielas ir saistītas ar pastiprinātu sēkšanu bērniem, secināts pētījumā. Pētījums, kas publicēts Thorax, izceļ iekaisumu veicinošus savienojumus, ko dēvē par glikācijas galaproduktiem (AGE), kā agrīnu uztura riska faktoru piemēru, kuriem var būt plaša klīniska un sabiedrības veselības ietekme uz elpceļu iekaisuma slimību profilaksi.
Pētījumā ar vairāk nekā 80 000 pieaugušo, kuri tika hospitalizēti ar gripu astoņu gripas sezonu laikā, secināja, ka 12 % pacientu attīstījās nopietnas sirds komplikācijas.
Pretēji iepriekš iegūtiem rezultātiem D vitamīna lietošana neaizkavē smagu astmas lēkmju attīstību riska grupas bērniem, liecina pirmais placebo kontrolētais klīniskais pētījums, kurā pārbaudīta šī saistība.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārsti ir sagatavojuši jau ceturto papildināto un atjaunoto grāmatas „Rekomendācijas empīriskai un etiotropai antimikrobiālai ārstēšanai” izdevumu, kurā ietverti un apkopoti jaunākie ieteikumi, kas palīdzēs ģimenes ārstiem un dažādu specializāciju ārstiem mērķtiecīgāk un pārdomātāk izvēlēties antimikrobiālos līdzekļus (antibiotikas) pacienta ārstniecībai, ordinējot tās atbilstoši noteiktai slimības diagnozei.
Jauns plaušu anatomijas pētījums varētu izskaidrot faktu, kāpēc vienā gadījumā no četriem hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) rodas cilvēkiem, kas nekad nav smēķējuši. Par šo pētnieki diskutējuši ilgstoši.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
