Idiopātiskas iekaisuma miopātijas (IIM) ir heterogēna iegūto sistēmisko slimību grupa, kam raksturīgs iekaisums šķērssvītrotajos muskuļos. [1] Tā ir vislielākā potenciāli ārstējama miopātiju grupa bērniem un pieaugušajiem.
Fibromialģija (FM) ir sindroms, kam raksturīgas hroniskas plaši izplatītas sāpes balsta—kustību aparātā (chronic widespread pain — CWP), ko parasti pavada viens vai vairāki vispārēji simptomi, piemēram, nespēks, miega traucējumi, depresijas epizodes, kognitīvi traucējumi. [1]
Vienas universālas metodes artrītu ārstēšanai nav. Ārstēšana jāpielāgo katram pacientam individuāli. Tā atkarīga no artrīta tipa, aktivitātes, smaguma pakāpes un slimības ietekmes uz slimnieka funkcionālo stāvokli.
Klīniskajā gadījumā aprakstīts jauns pacients ar Marfāna sindromu, kurš pēc bezsamaņas epizodes nokļuvis stacionārā. Klīniskā gadījuma aprakstā lasiet par slimības gaitu, ārstu taktiku, izmeklējumiem un to rezultātiem.
Recidivējošs polihondrīts (RP) ir smags, epizodisks iekaisuma stāvoklis, kas skar skrimšļu struktūras - pārsvarā auss, deguna, laringeotraheobronhialās locītavas. Iesaistītas var būt arī acis, kardiovaskulārā sistēma, perifērās locītavas, āda, iekšējā auss, vidussauss un centrālā nervu sistēma.
Ievērojama daļa no visām konsultācijām pie ģimenes ārsta saistītas ar problēmām balsta–kustību orgānu sistēmā. Vairākums gadījumu no šiem stāvokļiem ir salīdzinoši labdabīgi un pāriet paši no sevis, bet daļa slimību steidzami jānovērtē un jāārstē.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — aktualizēt retu autoimūnu skrimšļaudu patoloģiju, slimības radītās komplikācijas un raksturot empīriskās terapijas pamatprincipus, kas izriet no atsevišķiem publicētiem klīniskiem gadījumiem.
Osteoartrīts ir biežākā locītavu slimība, kuras izplatība dažādās populācijās atšķiras, piemēram, ASV ar osteoartrītu slimo 20 miljoni cilvēku. Primārs osteoartrīts bieži ir gados veciem cilvēkiem, liela daļa pacietu ir asimptomātiski.
Zinātniskās publikācijās podagra tiek minēta kā akūta sterila iekaisuma piemērs, ko izraisa mijiedarbība starp urātu kristāliem un lokālo audu vidi. Tā ir kristālu depozītu slimība, ko izraisa pastāvīgi paaugstināts urīnskābes līmenis serumā, kas pārsniedz piesātinājuma līmeni un izraisa urātu kristālu veidošanos (aptuveni 404 μmol/l).
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis: akcentēt ar sistēmisku saistaudu slimību asociētu plaušu bojājumu, kas agrīni var noritēt bez klīniskiem simptomiem, kaut gan bojājums radioloģiski aptver apmēram 40% plaušu audu.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.