Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt, cik ļoti liela nozīme dažu neskaidru diagnožu noteikšanā ir seroloģiskiem izmeklējumiem, īpaši tad, ja klīniskā aina ir neraksturīga un nespecifiska. Ne vienmēr urīna analīze atspoguļo nieru bojājuma smagumu, un neskaidras izcelsmes nieru mazspējas gadījumā vienmēr jāizvērtē nieru biopsijas nepieciešamība. Autoimūnās slimības un autoantivielas ir tās jomas, kur vēl ir iespējami jauni atklājumi un pavisam jaunu slimību rašanās.
Kā jebkurā disciplīnā, arī reimatoloģijā būtiski noteikt precīzu diagnozi un tikai tad sākt slimības ārstēšanu. Atverot kompensējamo zāļu grāmatu reimatoloģijas sadaļā, dažādām diagnozēm var atrast vienus un tos pašus medikamentus, protams, ar dažām niansēm. Vai pietiek ar vispārējām zināšanām par katru medikamentu, lai ārstētu visas reimatoloģiskās saslimšanas? Vai tomēr ir nianses katras reimatoloģiskas slimības terapijā? Šoreiz par to, kā darbojas slimību modificējošie antireimatiskie līdzekļi dažādu reimatoloģisku slimību gadījumos un kas jāņem vērā to lietošanā.
Demonstrācijas mērķis ir parādīt smagu, ļaundabīgi noritošu, savlaicīgi neārstētu slimību, kas nenoritēja slēpti un nemanāmi. Pacients, jauns cilvēks, dzīvoja netālu no Rīgas, tomēr neapmeklēja ārstu, neārstējās. Analizējot šo klīnisko gadījumu, ir parādītas problēmas un sarežģījumi, kādi var rasties smagu un novājinātu pacientu ārstēšanā.
Čērga-Strosas (Churg-Strauss) sindroms jeb alerģisks granulomatozs angiīts ir vidējo un mazo asinsvadu autoimūns vaskulīts, kas izraisa to nekrozi. Diagnostiski sarežģīts gadījums, samērā reti sastopams. Slimība ir smaga, arī prognoze nav īpaši pozitīva. Kādu brīdi nevarēja izslēgt paraneoplastisko sindromu, bet ādas muskuļu biopsija netika veikta hemorāģisko izsitumu dēļ.
Mūsu žurnāla iepriekšējā numurā varējāt lasīt par agrīnajām sāpēm locītavās: kā pēc iespējas agrāk diagnosticēt artrītu, taktiski pareizi sākt terapiju un tādējādi visefektīvāk palīdzēt pacientiem. Šoreiz – par hroniskajām locītavu sāpēm.
Reimatologa ambulatorajā pieņemšanā biežākā saruna ar pacientu ir par sāpēm locītavās. Iztaujājot pacientu, svarīgi saprast, vai tiešām sāp locītavas vai arī sāpes, kas projicējas locītavas apvidū, rodas mīksto audu iekaisuma dēļ. Šoreiz par sāpēm locītavās, kas sākušās nesen, un par hroniskām sāpēm reimatiskiem pacientiem.
Lai attaisnotu virsraksta formulējumu, varētu rīkoties tradicionāli, proti, minēt skaitļus. Tomēr pietiks atzīmēt, ka, saskaņā ar jaunākajiem PVO ziņojumiem, muskuloskeletālās slimības ir izplatītākais invaliditātes cēlonis visā pasaulē un šo slimību, tai skaitā osteoartrīta, prevalence, pieaug reibinoši strauji; sevišķi uz populācijas novecošanās fona. Vēsturiski osteoartrīts gan primāri uzmanību izpelnījās veterinārārstu aprindās, aprūpējot kurtus un sacīkšu zirgus (kā nekā locītavu stāvoklis tieši ietekmēja dzīvnieka vērtību), kamēr humānā medicīna piedāvāja visai maz, jo osteoartrīts tika uzskatīts tikai par normālu novecošanās komponenti, gluži kā matu nosirmošana. Saskaņā ar mūsdienu konsensu osteoartrīts ir aktīva locītavas slimība, nevis dažādu nelabvēlīgu faktoru (tai skaitā gadu skaita) kumulatīvās sekas.
Juvenils idiopātisks artrīts, ko vēl nereti nepareizi dēvē par juvenilo reimatoīdo artrītu, ir heterogēna hronisku iekaisuma slimību grupa, pie kuras pieder vairāki atšķirīgi slimības tipi un apakštipi. Šobrīd pieejamo ilgtermiņa (7-28 gadi) pētījumu rezultāti liecina, ka ilgstoša slimības remisija tiek sasniegta tikai 31-63% gadījumu. Tomēr, neskatoties uz šiem datiem, smaga paliekoša invaliditāte mūsdienās bērniem veidojas aizvien retāk.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
