Mūsdienās veselības aprūpē aizvien vairāk tiek akcentēta pacienta garīgā dimensija, kas būtiski ietekmē viņa motivāciju, līdzestību terapijai un dzīves kvalitāti. Raksts aplūko kapelāna — garīgās aprūpes speciālista — lomu Latvijas slimnīcās, pamatojoties uz autores 2025. gadā veikto empīrisko pētījumu, kurā tika intervēti kapelāni dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs.
Vai pacients, kurš piekrīt ārstēties, bet norādījumus neievēro, ir “sarežģīts”? Vai varbūt viņš vienkārši nav sapratis būtisko? Komunikācija nav tikai vārdu apmaiņa, tā ir klīniskās kvalitātes pamats. Tomēr praksē nereti konsultējam pacientus, kuru rīcība šķiet neparedzama vai neracionāla: viņi atsakās no izmeklējumiem, pārtrauc terapiju, ignorē ārsta norādījumus. Tad aiz viņu uzvedības nereti slēpjas kultūras atšķirības, valodas barjera vai citāda izpratne par veselību.
Nesen notikusī traģēdija — nevakcinēta zēna nāve no difterijas — radījusi augsni diskusijai. Vai 21. gadsimtā ar savu izvēles brīvību drīkstam apdraudēt citus, arī pašus tuvākos — savus nepilngadīgos bērnus? Kurā brīdī un cik tālu drīkst iejaukties ārsti? Un kā līdzīgos gadījumos rīkojas citur pasaulē?
Pasaulē uzmanību izpelnījušies divu lielvalstu provokatoriski priekšlikumi veselības jomā, kuros uzsvērta paša atbildība, sods un aizliegums.
Skatoties labdarības raidījumus par bērniem, kas cietuši no seksuālas, fiziskas un emocionālas vardarbības, vienmēr jādomā, ka ikvienam no šiem bērniem ir ģimenes ārsts. Ņemot vērā statistiku, mēs šos bērnus satiekam praksē, bet bieži pat nenojaušam, kas ar viņiem notiek.
Aprīļa izskaņā notika Latvijā pirmā pacientu pieredzes konference, kurā diskutēja par pozitīvu pieredzi pacienta lomā. Berila institūta (kas ir pasaules līmeņa pacientu pieredzes pētniecības organizācija) dati liecina: 71 % pacientu vissvarīgākais šķiet tas, ka viņi tiek uzklausīti, bet 67 % pacientu ir būtiski, ka viņiem tiek sniegts skaidrojums par viņu veselības situāciju.
Vai profesijas statuss, amats uzliek pienākumu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt sociālajos tīklos? Kā izmantojam šķietamo brīvību, ko sniedz sociālie tīkli? Vai sociālie tīkli maina mūsu domāšanu un uzvedību? Atbild ARTŪRS MEDNIS, New Black dibinātājs un vadītājs, jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists.
Žurnālisti ir bieži ciemiņi GRIGORIJA SEMJONOVA pārvaldītajā Daugavpils reģionālajā slimnīcā, lai runātu par lielas reģionālas slimnīcas kolektīva izaicinājumiem Covid–19 apstākļos. Viņam ir 32 gadi, milzīga atbildības izjūta, viņš deg par savu slimnīcu, par saviem darbiniekiem, viņa telefons reti klusē, arī mājās. Atzīst, ka vēlētos, kaut vairāk laika varētu atlicināt ģimenei.
Mēdz teikt — kā gadu iesāksi, tā viss ritēs. Vai atceramies, kā iesākām 2021. gadu?
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Pirmajā dzīves gadā autiņu dermatīts skar līdz pat 50—70 % bērnu. [1] Autiņbiksīšu dermatīts parasti ir viegli noritošs, pašlimitējošs stāvoklis, kam nepieciešama minimāla iejaukšanās. Dažas no ārstēšanas metodēm ietver ādas kopšanu, atbilstošu higiēnu un izvairīšanos no jebkādām kairinošām vielām.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
