Sāpes plecā ir bieža balsta—kustību aparāta sūdzība ambulatorajā praksē. Sāpes var radīt gan akūta vai veca pleca trauma, gan hroniski deģeneratīvi vai iekaisīgi procesi locītavas struktūrās un struktūrās ap tām. Ārstēšanas procesā svarīga starpdisciplināra sadarbība, tāpēc šajā rubrikā ieteikumus par pleca sāpju pārvaldību ģimenes ārsts lūdz traumatologam.
Pleca locītava ir kustīgākā locītava un viena no trim lielākajām locītavām cilvēka ķermenī, kura dzīves laikā nereti tiek pārslogota, tāpēc rada sāpes un kustību ierobežojumus, kas kļūst par galvenajiem iemesliem virknei šajā rakstā aplūkoto slimību.
Biežākās sporta traumas ir mīksto audu (muskuļa, cīpslas, saites) sastiepumi, sasitumi, kā arī pārslodzes radīti mīksto audu bojājumi. Šo audu (saišu, muskuļu, cīpslu, nervu) sastiepumi rodas tad, ja attiecīgais loceklis tiek pārāk strauji, pārāk stipri stiepts. Sasitumi tiek gūti no tieša sitiena pa attiecīgo muskuli.
Traumas gūst katrs. Lielākas, mazākas, bet parasti negaidītas. Tāpēc ir svarīgi pa rokai turēt pirmajai palīdzībai nepieciešamos medikamentus un materiālus. Var gadīties, ka pirmā palīdzība jāsniedz ne tikai pēc neliela iegriezuma pirkstā, bet arī plašākām brūcēm un ievainojumiem.
Nebūs viegli atrast cilvēku, kas pilnībā noliegtu aktīva dzīvesveida un sportošanas pozitīvo nozīmi. Vieniem sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, toties citiem fiziskās aktivitātes ir neregulāri periodiskas, nereti sezonālas. Bet kurš gan no mums nav sācis “jaunu un skaistu dzīvi” no 1. janvāra, pirmdienas vai “tad, kad nokusīs sniegs”?
Ziema ir gadalaiks, kad daudzi cilvēki gūst lielākas vai mazākas traumas. Traumatologu ikdiena ir pacienti, kam ziemas prieki beigušies bēdīgi: salauzta roka, sasista galva un citas traumas, kas sākotnēji šķiet viegli risināmas un sekas neatstāj. Vai tiešām?
Ar pēdas locītavas saišu sastiepumu un pamežģījumu (diagnoze S 93.4) 2016. gadā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā ārstējušies 2252 pacienti. [2] Šis ievērojamais skaits akcentē šīs traumas aktualitāti.
Visbiežāk runā par akūtiem un traumatiskiem plexus brachialis (pleca nervu pinuma) bojājumiem. Šo nozoloģiju lielākā daļa medicīnas aprūpes speciālistu atpazīst, tomēr, runājot par hroniskiem un netraumatiskiem bojājumiem, jāsecina, ka patoloģija, kas pēc citējamu autoru domām ir vismaz tikpat izplatīta kā karpālā kanāla sindroms, visbiežāk netiek diagnosticēta un pareizi ārstēta. [1]
2014. gadā no ārējiem nāves cēloņiem Latvijā miris 1861 cilvēks: transporta negadījumos 240 cilvēki, kritienos — 209, noslīkstot — 191, pakļauti dūmu, uguns vai liesmu iedarbībai — 117, saindējušies — 154, ar alkoholu saindējušies — 98. [1]
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Hidradenitis suppurativa (HS) ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība. Jauni pierādījumi liecina, ka ilgstošs sistēmisks iekaisums var predisponēt pacientus paaugstinātam ļaundabīgo audzēju riskam. Neskatoties uz to, informācija par vēža biežumu pacientiem ar HS ir ierobežota, un līdz šim nav veikta neviena meta-analīze, kas analizētu, kuri vēža veidi šiem pacientiem ir sastopami biežāk.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
