Pārdošanas apjoms minerālvielas saturošu uztura bagātinātāju (UB) tirgū plaukst. Nesen 14 ES dalībvalstīs veiktās aptaujas rezultāti liecina: UB pēdējā gada laikā lietojuši 93 % eiropiešu (attēls). Aptaujā uzsvērts, ka veselības aprūpes speciālisti spēj būtiski ietekmēt UB izvēli. [41] Rakstā apskatītas biežāk lietotās minerālvielas, ieguvumi no to lietošanas, iespējamā mijiedarbība.
Taukos šķīstošajiem vitamīniem D, E, A un K ir neapstrīdama nozīme dažādos fizioloģiskos procesos: imūnsistēmas regulācijā, redzes, kaulu, ādas veselības nodrošināšanā. Klasiskā izpratnē šo vitamīnu uzņemšana uzturā saistīta ar vairāku patoloģiju profilaksi, piemēram, nakts aklumu (A vitamīns), osteomalāciju (D vitamīns), oksidatīvo stresu (E vitamīns) un asiņošanu (K vitamīns). Pēdējos gados iegūtie pierādījumi uzrāda vēl citus potenciālus klīniskos ieguvumus no vitamīniem, kā arī riskus to deficīta gadījumā.
Sabiedrības interese saglabāt labu, jauneklīgu ādas stāvokli un labsajūtu kopumā [1; 31; 32] rada lielu pieprasījumu pēc uztura bagātinātājiem (UB), kas satur kolagēnu un kolagēna peptīdus (KP). [50; 59] Kvalifikācijas darba ietvaros pētīta Latvijā reģistrēto kolagēnu saturošo UB efektivitātes zinātniskā pamatotība matu, nagu, ādas, locītavu un kaulu veselības uzlabošanā. Šajā publikācijā akcentēta UB palīgvielu nozīme, drošums un devu dažādība atšķirīgiem kolagēna ieguves avotiem.
Nozīmīgs uztura elements līdzās olbaltumvielām un ogļhidrātiem ir arī tauki, ko uzskata par augstvērtīgu enerģētisko materiālu. Vienam gramam tauku atbilst 9 kcal, tāpēc jāatceras, ka enerģētiskā ziņā taukos ir pat vairāk nekā uz pusi lielāks kaloriju daudzums nekā olbaltumvielās vai ogļhidrātos.
Lēmumu par zīdaiņa barošanu ar mākslīgajiem piena maisījumiem var ietekmēt gan medicīniska rakstura, gan socioekonomiska un psiholoģiska rakstura faktori. Tomēr, arī mārketinga pasākumi, reklamējot zīdaiņu maisījumus spēlē lielu lomu un var mazināt jauno māmiņu interesi barot bērnu ar krūti. Lai izvērtētu mākslīgo piena maisījumu reklāmās izmantoto apgalvojumu ticamību, tika veikts starptautisks šķērsgriezuma pētījums.
Vēzis arvien biežāk tiek definēts kā hroniska, ilgstoši ārstējama slimība, kas var negatīvi ietekmēt pacientu ikdienas dzīves kvalitāti. Nepilnvērtīgs uzturs var ietekmēt vēža ārstēšanas rezultātus, tāpēc optimāls uzturs ir būtisks onkoloģisko pacientu aprūpē. Lai mazinātu vēža radīto slogu un mirstību no ļaundabīgiem audzējiem, Eiropas Parlaments aicina klīnisko uzturu iekļaut visos vēža ārstēšanas posmos: terapijā, atbalstā un izpētē. [1]
Dati pasaulē liecina: katram vienpadsmitajam 20—79 gadus vecam pasaules iedzīvotājam ir diabēts. Taču katrs otrais cilvēks pasaulē nav diagnosticēts! Latvijas šā brīža dati norāda cukura diabēta izplatību 5 %, taču, tā kā Latvijas iedzīvotāju kardiovaskulāro (KVS) un citu ne–infekcijas slimību riska faktoru izplatība ir augsta, realitātē saslimstība ar diabētu ir ievērojami lielāka.
Par probiotiku ietekmi uz zarnu mikrobiotu jau 20. gs. sākumā runāja Nobela prēmijas laureāts, Pastēra institūta profesors un imunitātes pamatlicējs Iļja Mečņikovs. Viņš aprakstīja “jogurta teoriju” — hipotēzi par jogurtā dzīvojošām pienskābajām baktērijām jeb probiotikām, kas uzlabo imunitāti, aizsargā pret slimībām, nodrošina veselīgāku dzīvi un garāku mūžu.
Ja nav skaidras kopsakarības par organismam patiešām nepieciešamajiem vitamīniem un uzturvielām, apjukt mūsdienu informācijas apjomā var viegli. C vitamīns, B grupas vitamīni un folskābe ir ūdenī šķīstošie vitamīni. Plašāk stāstām par mūsu platuma grādos visbiežāk lietotajiem ūdenī šķīstošajiem vitamīniem.
Rūpes par veselību daudziem kļuvušas par dzīvesveidu, kādam par modes tendenci, bet vēl kādam robežojas ar pārspīlētu sevis uzturēšanu formā, kas ilgtermiņā pozitīvu rezultātu nesniedz. Tāpat ir ārkārtīgi liela sabiedrības daļa, kas par veselību nerūpējas nemaz: regulāri neizguļas, dzīvo pastāvīgā psihoemocionālā spriedzē, ir mazkustīgi vai sporto īslaicīgi un pārmērīgi, nesabalansē ēdienkarti, neveic vecumam un dzimumam nepieciešamās veselības pārbaudes vai apzināti aizraujas ar kaitīgiem ieradumiem.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]