PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Kāds ārsts — tādi pacienti? Vita Začesta, Kristīne Rozniece, Armands Bāliņš

L. Meķe
Pacients izvēlas savu ārstu. Bet vai taisnība pretējam apgalvojumam: ārsts veido savu pacientu loku? Kā personība ar savu temperamentu, raksturu, izturēšanos pievelk konkrētus pacientus, piemēram, lietišķākus, tādus, kam netīk izplūst garās sarunās vai — gluži pretēji — kas bez sausas anamnēzes un sprieduma vēlas sirsnīgu uzmundrinājumu.

Pacienti izaug un noveco līdz ar ārstu

Vita ZAČESTA Vita ZAČESTA
Vita ZAČESTA
Ginekoloģe VITA ZAČESTA piekrīt, ka ārsts veido savu pacientu loku. “Saka taču, ka ginekologs noveco kopā ar savām pacientēm. Ja agrāk manas pacientes pārsvarā bija jaunas grūtnieces, tagad viņas kļuvušas dzīves bagātākas.”

 “Man ir kolēģe, kurai sasveicinoties saku: “Labdien, dakter hipster!” Jo viņas pacientes ir jaunas, hipsterīgas, drosmīgas izskatā — kā pati daktere. Ejot pie ginekologa, jaunas meitenes negrib vecas tantes. Viņām nav svarīgi, kāds ir ārsts, bet gan kontakts, un viņu, maldīgoprāt, ar vecāku kundzi tas nevarētu būt tik labs. Kad ārstam jau ir iespaidīgs darba stāžs, arī viņa pacientes nāk līdzi, kopā izaugušas un novecojušas.

Pirmajā reizē paciente ārstu satiek nejauši. Izvēli var būt ietekmējuši draugi, radi un tīmeklis, arī dzīvesvieta un cena nav mazsvarīgi. Bet, ja nāk otro reizi, tad ārsts ir paticis. Ja paciente paliek pie ārsta ilgstoši, izveidojas emocionālais kontakts. Mana “vidējā” ambulatorā paciente ir izglītota sieviete ap 30—40 gadiem, kas par sevi rūpējas. Tas neattiecas uz stacionāru — tur mana paciente ir jebkura vecuma un no jebkura sociālā slāņa.

Kādu rakstura iezīmju dēļ sievietes izvēlas tieši mani kā savu ārstu? Tas būtu jājautā viņām. Varbūt viņām patīk, ka visu paskaidroju un izturos ar cieņu. Sievietes rūpējas par savu veselību un sagaida no ārsta iespēju arī pašām iesaistīties ārstēšanas procesā. Bieži vien ir situācijas, kad var izvēlēties starp vairākiem ārstēšanas variantiem, piemēram, medikamentu ievadīšanas veidu vai lietošanas ilgumu. Ja sieviete ir izglītota un saprātīga, viņai patīk šī sadarbība. Vienmēr pastāstu, ka var darīt tā vai citādi. Sieviete pati jūt, kas viņai pieņemamāks. Man nepatīk arī tukši moralizēt, bet argumentēt. Ikviena zina, ka smēķēt ir kaitīgi, bet neviena smēķētāja to neņem vērā, taču, ja pacientei ar izmaiņām onkocitoloģiskajā iztriepē izskaidro, kā smēķēšana veicina dzemdes kakla vēža attīstību, viņa sāk aizdomāties. Cenšos katrai sievietei atrast īsto pogu, uz kuras uzspiest.

Domāju, ka ārsta personībai ir liela nozīme. Ja klikšķa — uzticības starp ārstu un pacienti — nebūs, tad labākajā gadījumā paciente aizies pie cita ārsta, sliktākajā — nelietos medikamentus, nedarīs, ko ārsts iesaka, un neizārstēsies. Ja ir klikšķis starp ārstu un pacientu, to jūt. Paciente nebaidās uzdot jautājumus, uzticas un atgriežas. Savukārt ārsts uz šiem jautājumiem ar prieku atbild, nevis domā — atkal!

Ir gadījumi, kad klikšķa nav arī no ārsta puses un ārsts novaidas: “Kāpēc šī paciente atnākusi tieši pie manis!” Ārstam paciente ir nepieņemama kā personība, trūkst komunikācijas. Ārkārtējos gadījumos ārsts var atteikties no pacienta, tomēr parasti — cik varam, tik ārstējam. Dzemdniecībā klikšķis ir ļoti no svara, jo dzemdības sākas galvā. Nesen man bija paciente, simpātiska meitene, kam bērns bija iegurņa priekšguļā un kas bija noskaņota dzemdēt pati. Mums izveidojās ļoti laba sadarbība un dzemdības bija veiksmīgas. Savukārt cita paciente līdzīgā situācijā, tikko iestājusies nodaļā, jau draudēja ar tiesu darbiem un turpināja dusmu gaisotnē, dzemdības bija ar sarežģījumiem, lai gan pēc mācību grāmatas sarežģījumus vairāk varēja gaidīt pirmajai pacientei, kurai tās bija pirmās, nevis trešās dzemdības.  Nekad nejautāju, kāpēc paciente atnākusi tieši pie manis. Šad tad kāda godīgi pasaka — dakter, es pie jums nāku pēc second opinion. Tas ir apsveicami. Ja paciente ir godīga un atzīst, ka ārstējas pie cita daktera un nāk pie manis tikai uzzināt citu viedokli, godīgi pasaku savas domas ar visdziļāko cieņu pret viņas ārstējošo ārstu. Parasti jau lielu pretrunu nav un paciente būs ieguvēja — pati pieņems apzinātu lēmumu un nostiprināsies viņas ticība iepriekš ieteiktajai ārstēšanai. Ja ir vairāki ārstēšanās varianti, arī es saku, ka var konsultēties pie cita kolēģa. Man nepatīk tikai tās pacientes, kas sāk ar savu iepriekšējo ārstu kritizēšanu. Viņas turpinās staigāt un kritizēt visus. Savukārt laimīgajām dzemdētājām, kas ir ar visu personālu apmierinātas, skaitu tautasdziesmu: “Visi man labi bija, kad es pati laba biju.”

Nepiekrītu apgalvojumam, ka ārstam jāpārdod savs pakalpojums. Ārsts nav kartupeļu tirgotājs. Viņš var būt lielisks ārsts ar savām rokām, sirdi, galvu, bet pilnīgs nepraša komercijā. Ja nu tiešām ārstam būtu kaut kas jāpārdod, tad sevi (drīzāk — jāpasniedz sevi), nevis savi pakalpojumi.”

 

Pacienti — līdzdomātāji

Kristīne ROZNIECE Kristīne ROZNIECE
Kristīne ROZNIECE
Dermatoloģe KRISTĪNE ROZNIECE uzskata, ka ārsta un pacienta attiecības ir mijiedarbība. Viņas pacienti nav tādi, ar kuriem būs jāauklējas.

 “Katram ārstam ir savs darba stils, kāds vienam pacientam būs pieņemams, citam — ne. Un ikvienam ārstam vieglāk sadarboties ar pacientu, kas uztver sacīto un to arī izpilda. Tad ārstnieciskais efekts ir labs. Pacients apmierināts un labprāt iesaka konkrēto ārstu saviem draugiem. Bet mūsu draugi parasti ir līdzīgi mums. Tā arī veidojas pacientu loks, kas tuvāks konkrētam ārstam. Līdzdomātāji.

Lietišķs, tiešs ārsts patiks tieši tādiem pašiem pacientiem. Savukārt, ja pacientam patīk, lai viņam “patur rociņu”, tad viņš pie lietišķā ārsta neatgriezīsies.

Esmu diezgan elastīga psiholoģiskajā ziņā, tāpēc mani pacienti ir ļoti dažādi, bet viņu vidū noteikti nebūs tādu, ar kuriem jāauklējas. Esmu teikusi, lai citu ārstu meklē tie, kam galvenais ir pažēloties un kam ir būtiski, lai ārsts paturētu rociņu, pateiktu, cik pacients jauks, bet patiesas dermatoloģiskas problēmas nav. Tad tie nav mani pacienti.

Vairāk piederu lietišķajiem ārstiem: strādāju ātri, bez liekvārdības, bet vienmēr maksimāli cenšos izskaidrot situāciju, adaptējot to katra pacienta psiholoģiskajam portretam. Esmu ieinteresēta labā iznākumā, tāpēc vajadzīgs precīzs izskaidrojums. Un ir viena iezīme, ko saprot lielākā daļa pacientu, — laba humora izjūta.

Par dzīvesveidu runāju daudz, īpaši par ādas bojāšanas paradumiem. Reizēm arī biedēju, ja redzu, ka pacients to neuztver nopietni. Bet, protams, saprāta robežās. Esmu ieinteresēta labā terapeitiskā iznākumā, bet dermatoloģijā to nevar sasniegt bez dzīvesveida korekcijas. Pacienta izglītošana ir obligāta, taču piemeklējama katram individuāli un pēc psiholoģiskā tipa.

Ja pacients jūt, ka ārsts ir zinīgs un līdzjūtīgs, spēcīga personība, tad viņš pie šāda ārsta paliks. Bet ārsts nedrīkst aizmirst, ka ne jau socializēšanos pacients pie viņa meklē, bet gan ārstēšanu. Tāpēc jāsasniedz labs rezultāts, ne tikai jauki jārunā. Abām lietām jābūt līdzsvarā. Spējai izprast pacienta vajadzības un tās atrisināt.

Uzskatu, ka mēs visi pārdodam savus pakalpojumus. Tas ir mūsu darbs. Un tieši no mūsu prasmēm atkarīgs, cik pacientu būs ar mieru pirkt mūsu pakalpojumus.”

 

Neapzinātais klikšķis starp ārstu un pacientu

Armands BĀLIŅŠ Armands BĀLIŅŠ
Armands BĀLIŅŠ
Urologs ARMANDS BĀLIŅŠ domā, ka pacientu loku ārsts veido gan apzināti, gan neapzināti. Tas atkarīgs gan no specialitātes, gan no ārpusdarba aktivitātēm, radiem, draugiem, paziņām.

 “Ja braucam makšķerēt vai medīt, tad ārstējam savus makšķerēšanas vai mednieku kluba biedrus. Ja esam sabiedriski aktīvāki, loks veidojas plašāks. Tas nenotiek mērķtiecīgi, klientu loks veidojas neapzināti. Varbūt palīdz arī publiska uzstāšanās, kad ārsts kļūst atpazīstams. Vai mutvārdu reklāma — re, tas labi ārstē, vai arī — pie tā nu gan nevajag iet! Akūtajā medicīnā lielas izvēles nav. Kādu pacientu atved, tādu ārstē. Ja kādam esmu pateicis, lai pie manis nenāk, tad arī viņa draugu, paziņu vidē veidosies priekšstats, ka pie šā ārsta labāk neiet. Lielu daļu pacientu loka veido kursabiedri un viņu rekomendācijas, slimnīcas kolēģu rekomendācijas. Jo lielākā slimnīcā strādā, jo vairāk darba. Ir, protams, pacientu kategorija, kam vienalga, pie kāda ārsta iet. Ja pavaicāju, kāpēc atnācāt pie manis, reizēm ir atbilde — dzīvoju tuvumā. Ja redzu, ka cilvēks bijis pie vairākiem ārstiem, prasu, kāpēc pie manis atnācāt un ko no manis gribat. Kāds arī atbild — gribēju trešo viedokli. Vai arī konkrēta doma — dzirdēju, ka jūs labi operējat.

Pēdējos divdesmit gadus neesmu strādājis medicīnas iestādē, kur ir akūtu pacientu plūsma un kur būtu jādomā, kas pie manis atnāks un ko es ārstēšu. Pie manis nāk pacienti, kas zina, pie kā viņi iet. Varbūt kāds rekomendējis vai pats kaut kur lasījis. Neesmu analizējis, kāds ir mans pacients. Varu pateikt, kāds pacients man patīk: mierīgs, gudrs, saprotošs, līdzi domājošs. Kad pašam jāārstējas, nekad nesaku, ka esmu ārsts.

Dzīvē bijuši dažādi gadījumi — esmu arī skaidri un gaiši pacientam pateicis, ka viņu neārstēšu, lai meklē citu ārstu. Man kā ārstam ir tiesības viņu neārstēt, iemels — pacienta vērtību skala drusku novirzījusies.

Droši vien starp ārstu un pacientu klikšķis ir vajadzīgs. Bet tas jau nepieciešams visās attiecībās. Ideāli, protams, ja ar pacientu izveidojas brīnišķīgs kontakts, uzticība, cieņa, taču praktiski ne vienmēr tā ir. Jā, ir pacienti, kas man ir mīļāki. Kas to nosaka? Grūti atbildēt. Palātā pie kāda sabiedrībā pazīstama pacienta varēju sēdēt pusi dienas. No viņa kā cilvēka daudz guvu, runājām par visu ko, ne tikai par medicīnu. Līdz viņa domas lidojumam man vēl ilgi augt. Vai tas ir klikšķis? Nezinu. Man arī dzīvē patīk runāt ar gudriem cilvēkiem. Pie kāda cita pacienta, kuru operēju, bija nepatīkami ieiet palātā. Bez šaubām, šādi cilvēki mums jāārstē vēl labāk, lai viņi ātrāk aizietu mājās. (Smejas.) Es tā attiecos pret “nevēlamiem” pacientiem. Jāārstē tik labi, lai rīt ir prom un nekad vairs neatgriežas. Ja ārstēšu slikti, viņš atkal būs klāt. Domāju, mums katram ir sava sirdsapziņas, ētikas latiņa. Ārstam šajā valstī neviens nepalīdz. Man nav nekādu rekomendāciju, priekšrakstu, kā dažos gadījumos vajadzētu runāt. Vācijā lasīju Ārstu biedrības rekomendācijas, ko darīt, ja pacients nomirst. Uz divām A4 lapām bija aprakstītas morāli ētiskas lietas, ko un kā darīt. Mums nav nekā. Katrs runā, kā prot. Citam ārstam sanāk labāk, citam nekā.

Medicīna ir emocionāla, arī ļoti lietišķam cilvēkam medicīna ir emocionāla. Manuprāt, medicīnā lielākā reklāma ir peldošā reklāma, klusā. Un tā simtprocentīgi ir emocionāla. Ar medicīnu ir tāpat kā ar datortehniku. Ja kaut kas notiek ar datoru, jūs uzticaties meistaram. Tāpat ir ar veselību. Iedzīvotāji no medicīnas neko nesaprot. Tas ir uzticības bizness. Pacients iet pie tā ārsta, kam viņš uzticas. Man zvana daudzi mani pacienti un jautā, kādu speciālistu izvēlēties. Vai arī atnāk uz poliklīniku pie manis ar pavisam citām problēmām un jautā, kādu speciālistu es ieteiktu, lai risinātu sarežģītu gadījumu. Tā ir uzticēšanās.

Savstarpēja uzticēšanas un sapratne ir liels solis laba rezultāta virzienā. Atceros gadījumu: iegāju pie pacientes palātā vizītēs laikā, bet viņa pa tālruni risināja savas lietas un paziņoja, ka tagad nav laika ar mani runāt, lai pienāku vēlāk. Teicu uz redzēšanos un izrakstīju no slimnīcas — lai meklē citu ārstu. Reiz poliklīnikā ar kādu citu pacientu izveidojās konfliktsituācija gandrīz par neko, pacients teica, ka zaudējis visu dienu. Taču dīvainākais — nākamajā dienā atnāca pie manis vēlreiz.

Foto: Jānis Brencis un no Doctus arhīva/Inese Austruma