Garozas garša Rogovkā

Saimniece šogad iecerējusi remontdarbus, arī zaļais piekalnītes mauriņš tikšot papildināts ar ziedošu puķu dobēm, bet vecās, krietni apdrupušās kāpņu plāksnes paredzēts nomainīt pret jaunām – lai gados vecajiem pacientiem aiz tām kājas neķeras. Bez ārējā iesaiņojuma spožuma te dzīvo gluži citas vērtības. Vienkāršs tiešums, pacientu uzticēšanās, nesavtīga minūšu neskaitīšana. No pagasta ļaudīm par dakteri dzirdēts sakām: i naktī ies, i, ja vajadzēs, – pat kājām.

„To, ka būšu ārste, zināju, vēl maza meitene būdama. Manā ģimenē gan nebija neviena mediķa. Bet nu, šķiet, man būs turpinātājs - šogad meita pirmo gadu studē medicīnu," stāstu par sevi sāk I. Oļševska. Galīgo izvēli nedaudz ietekmējusi arī klases audzinātāja - nu, ko tu iesi uz vispārējās ārstniecības fakultāti; ej labāk uz zobār­stiem! „1982. gadā, kad stājos Stomatoloģijas fakultātē, konkurss bija lielāks nekā vispārējā ārstniecības fakultātē." Pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas I. Oļševska pēc tolaik ierastās sadales nonāca Balvu rajona Tilžā, vēlāk strādāja par zobārsti Rugājos. Un tikai 1990. gadā atgriezās dzimtajās mājās - mammai bija radušās nopietnas veselības problēmas. „Citādi varbūt nemaz nebūtu atgriezusies - visu mūžu strādātu par zobārsti," spriež daktere. „Man diplomā rakstīts, ka esmu stomatoloģe, un tajos laikos, kad beidzām augstskolu, ar šādu specialitāti varēju strādāt arī par terapeitu."

Tomēr laiki mainījās, nācās iegūt internista sertifikātu, vēlāk pārkvalificēties par ģimenes ārsti. Kaut gan I. Oļševska atzīst - praktiskajā dzīvē viss ir mazliet citādāk nekā augstskolas solā un vajadzīgās zināšanas lielā mērā tiek apgūtas arī praksē. Tomēr bez regulāriem mācību kursiem, semināriem - nu nekā! Jāmācās nepārtraukti!

Dakteres Oļševskas aprūpē ir 1 750 pacientu, tai skaitā gandrīz 400 bērnu. Pērngad vien dzimuši nepilni divi desmiti, tostarp - dvīņu puikas. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, pagastā audzis demogrāfiskais rādītājs.

Katrs sākums ir grūts

Pašreizējās telpās I. Oļševska savu praksi iekārtoja pirms 17 gadiem. „Zem pagasta jumta nostrādājām līdz 2004. gadam," atceras daktere. Tagad neesot ne vieglāk, ne grūtāk, bet citādāk - pašiem jābūt gan priekšniekiem, gan apkopējiem. Visgrūtāk veicies ar grāmatvedības apgūšanu, jo nācies saprast gan naudas plūsmas nianses un aptvert, kur un kā naudu ieguldīt, gan būt labam juristam, lai neradītu sev nepatikšanas. Vecā zobārstniecības iekārta savu mūžu bija nokalpojusi, nācās iegādāties jaunu modernāku, tāpēc I. Oļševska pirms četriem gadiem ņēma kredītu. Pērnā gada decembrī veikts pēdējais maksājums un - nekādu kredītsaistību! Tagad viņa atviegloti uzelpo, jo pirms dažiem gadiem, iesniedzot naudas pieprasījumu, bijis daudz grūtāk: „Kredītiestādes nevēlējās palīdzēt - zobārstniecībā ir tik specifiskas lietas! Biroja galdu vai krēslu var vismaz pārdot, bet kur liks zobārsta aparatūru, ja es par to nevarēšu samaksāt? Piedevām tad arī vēl pašvaldības pakļautībā strādāju - aldziņa maza... Lielas pūles bija jāpieliek. Bet nu, par laimi, viss aiz muguras."

Zobārstniecības vajadzībām iegādāta rentgena iekārta, kaut gan jau pērkot zināja, - laukos tas neatmaksāsies. Tuvumā nav arī citas zobārsta prakses, no kurienes pacienti varētu braukt uz Rogovku, lai izmantotu šo pakalpojumu. „Nu, cik daudz laukos vispār iet pie zobārsta?" I. Oļševska retoriski jautā, jo atbildi zina pati. Arī maksa nav nekāda augstā, pat ne tik daudz, cik Rēzeknē - nākas piemēroties dzīves diktētajām iespējām.

„Daudzi baidās no prakses sertifikācijas, bet tas nav nekas sarežģīts!" I. Oļševska kolēģus iedrošina - veikts kosmētiskais remonts telpās, iegādāts dators, printeris, fakss, un papīri arī kārtībā! Viss paveikts pašu spēkiem, par pašu naudu, jo arī kredīts netiek dāvināts. Darbos iesaistīts viss nelielais ārsta prakses darba kolektīvs - ar ģimenēm. Pašvaldība apmaksājot interneta pieslēgumu, jo pašu ērtībai datorizēta visa iespējamā dokumentācija: atskaites, rēķini un pacientu datu bāze.

I. Oļševskai ir plāni arī šim gadam - telpas gribas atsvaidzināt ar nelielu remontu, prakses ēkas priekšā jānomaina vecās betona flīzes, vajadzīgs autoklāvs, jānomaina dažas no medicīnas iekārtām. „Visam jābūt jaunam - arī kartotēkas skapjiem ar aizslēdzamām durvīm," ar saimnieces lietišķumu teic I. Oļševska.

Pie pacienta - kājām, nakts vidū

Bez lieliskām pacientu atsauksmēm - daktere gatava pie slimnieka doties kaut nakts vidū, kaut kājām - pagājušā gadā saņēmusi arī Veselības ministrijas atzinību par iedzīvotājiem pieejamas veselības aprūpes vides veidošanu Nautrēnu pagastā. Uz to viņa atbild bez liekas filozofēšanas: „Mans vaļasprieks ir medicīna." Un atzīst, jūtas mazliet vainīga, ka savu ģimeni satiek tikai no rīta un vēlu vakarā. Pie saviem pacientiem viņa dodas gan kājām, gan ar velosipēdu. Tagad praksē ir mašīna, arī pacienti, ja vajag, paši atbrauc viņai pakaļ.

Mājas vizīšu skaits gan samazinājies, salīdzinot ar agrākajiem gadiem, taču ne jau vajadzība mazinājusies - nemitīgajās izmaiņās iedzīvotāji ir apjukuši, kad un par ko jāmaksā ģimenes ārstam vai izsauktajai neatliekamās palīdzības brigādei. I. Oļševska pastāsta, ka viņai ir labi palīgi: „Tas ir labi, ka pacienti ir gudri, daudz zina par savām slimībām, bet, ja sapērk asinsspiediena mērāmos aparātus un nāk ar savām diagnozēm un pētījumiem..." Viņa domīgi groza galvu. Pēc dakteres vērojumiem, pagastā vairumā gadījumu pacienti ir ar sirds un asinsvadu slimībām, hipertensiju, pieaug diagnosticēto cukura diabēta gadījumu skaits. Pagātnē jau ir tuberkulozes uzliesmojums, kas lielākoties saistāms ar zemo iedzīvotāju dzīves līmeni un atkarību no alkohola.

Tomēr netrūkst gadījumu, ko atcerēties! No tiem, par ko saka - nemūžam neaizmirsīšu! „Tikko biju sākusi strādāt un vienai tantiņai ieliku plombu, piekodināju divas stundas neēst. Pēc divām dienām viņa pie manis atnāk un saka: „Dakterīt, es jau divas dienas neesmu ēdusi. Cik ilgi vēl nedrīkst?" Domāju: šausmas, es taču tā neteicu!"

Lielākus pārdzīvojumus ārstei sagādā diagnozes ar nolemtības spiedogu. Vēl jo vairāk, ja tas ir jauns cilvēks, kurš jautā: kas ar mani notiek? „Tu zini, kas, bet kā lai viņam to pasaki? Tas ir psiholoģiski smagi arī ārstam, vedina uz pārdomām - neviens neesam pasargāti, jo esam tikai cilvēki." Bet kura gan maize bez garoziņas? Joprojām ar aizkustinājumu ārste stāsta par pieņemtajām dzemdībām - piedzimusi jauka meitenīte. Toreiz daktere bija tikko sākusi strādāt Rogovkā. „Kaut esi ārsts, tomēr ne īstais speciālists, lai pieņemtu dzemdības. Bija tik ļoti bail, lai kaut kas nenoiet greizi! Bet ko lai dara, ja mazulis negribēja gaidīt, kamēr tiek slimnīcā?"

Ja esam izvēlējušies šo profesiju, tad nevaram citādāk, - sarunas laikā I. Oļševska vairākkārt atgriežas pie šīs domas.

Puķu dobē un virtuvē

Nu jau vairāk nekā trīs gadus daktere I. Oļševska reizi nedēļā - otrdienās - ir sākusi pieņemšanu arī blakus esošajā Ilzeskalna pagastā; rudenī piešķirta nauda otrās darbavietas attīstībai. Pavasarī veco feldšerpunktu plānots pārbūvēt - paplašināt, iegādāties iekārtas un sertificēt. Bet laiks sev?

„Nedēļas nogalēs cenšos atpūsties - aizbraucu pie saviem vecākiem, tur ir tāds miers un klusums! Pagājušajā gadā divas nedēļas pat biju atvaļinājumā! Tas nav necik ilgs laiks, taču pietiekams, lai sakopotu domas. Velk mani atpakaļ uz darbu, nevaru mierā ilgi nosēdēt," I. Oļševska samulst.

Ja būtu vairāk brīva laika, viņa gribētu saimniekot pa virtuvi - kulinārija palīdz aizmirst problēmas. Līdzīgi iedarbojas arī rušināšanās puķu dobē. Lai aprūpējamie zaļumi nebūtu tālu no aprūpējamiem ļaudīm, ir nodoms arī laukumiņā pie prakses durvīm šopavasar iestādīt krāšņumaugus.

Foto: Valda Madalāne