Latviešu radioloģe Reimsas slimnīcas neiroinvazīvajā radioloģijā

Tur viņa mācījās, kā endovaskulāri ārstēt galvas asinsvadu problēmas: fistulas, aneirismas, malformācijas, insultu. Nu viņa varēs palīdzēt dr. Svetlanai Rudņickai, kuras ziņā RAKUS Gaiļezera klīnikas Angiogrāfijas nodaļā ir neiroinvazīvās procedūras. “Katrs šāds brauciens paaugstina varēšanas latiņu, var iemācīties un pārņemt arī profesionālus knifus – tie atšķiras starp dažādām skolām, operāciju zālēm.” Vēl radioloģe jokojot teic: kļuvusi arī par šampanieša eksperti (kaut nelielu, bet tomēr!) – pusgadu taču nodzīvojusi šampanieša dzimtenē Šampaņas–Ardēni reģionā.

Kad mēģinu sazvanīt Sanitu Ponomarjovu, lai sarunātu interviju, vēl sešos vakarā viņa operē. "Darba daudz. Dežurēju arī kā radioloģe uzņemšanas nodaļā. Esmu tajā vecumā, kad gribu un varu sevī profesionāli ieguldīt, dabūt uzrāvienu. Pēc tam, kad būs ģimene, dzīvošu mierīgāk," stāsta Sanita. Pēc šādiem braucieniem (šī nav viņas pirmā stažēšanās, pieredze gūta arī Ungārijā un Vācijā) neesot domas, ka varētu sakravāt koferi un doties uz sakārtoto Rietumeiropu. "Pašlaik nē, bet nezinu, kā būs vēlāk. No vienas puses, Latvijas medicīna piedāvā izaicinājumu, iespēju būt pirmajam, kas attīsta kādu novitāti, no otras puses - daudzus neapmierina materiālais novērtējums. Nepārtraukti atrodies tādās kā izvēles šūpolēs. Es izvēlos izaicinājumu."

Ar ko īpaša Reimsa radioloģijas nozarē?

Sanitu Ponomarjovu uz Reimsas universitātes slimnīcu aizveda profesoru Kristapa un Bertrama Zariņu stipendija. Reimsā strādā pasaulē atpazīstams neiroinvazīvās radioloģijas profesors Lorāns Pjero (Laurent Pierot), kas neiroinvazīvās procedūras apguvis Parīzē Rot­šildes skolā, pēcāk izveidojis radioloģijas nodaļu Reimsā. "Nodaļa, kurā stažējos, ir pasaules līmeņa skola, ievēro visus neiroinvazīvo procedūru standartus. Aktīvi seko līdzi inovācijām, līdz ar to ārstiem ir iespēja strādāt ar jaunākajiem un modernākajiem materiāliem, kādi vispār ir pasaulē. Tas arī bija iemesls, kāpēc izvēlējos Reimsu - lai redzētu un iemācītos pasaulē jaunāko neiroinvazīvās radioloģijas nozarē." Reimsas slimnīca ir draudzīga stažieriem, mazāk viņu ir no Rietumeiropas, vairāk no tādām zemēm kā Argentīna, Brazīlija, Rumānija, Vjetnama, Ēģipte.

Stipendija latviešu radioloģei nodrošināja arī sadzīvisko pusi - viņas statuss slimnīcā tika pielīdzināts rezidenta statusam, pirmos trīs mēnešus Sanita mitinājās slimnīcas teritorijā rezidentu kopmītnē, nākamos trīs mēnešus īrēja dzīvoklīti studentu mājā piecu minūšu gājienā no slimnīcas. Reimsas universitātes Medicīnas fakultāte ir slimnīcas teritorijā, un infrastruktūra šajā apkārtnē lieliski piemērota topošajiem ārstiem.

Sanita Ponomorjova stāsta, ka Reimsas universitātes slimnīca, kas ir galvenā slimnīca Šampaņas-Ardēni reģionā, izmēra ziņā atgādina Rīgas Austrumu slimnīcu. Tā apvieno divas lielas slimnīcas ar teju 2500 gultām, ik gadu te veic 20 tūkstošus ķirurģisku procedūru, pieņem 1700 dzemdību, bet neatliekamo palīdzību sniedz 67 tūkstošiem cilvēku. Tā kā radioloģijas nodaļas vadītāja prof. Pjero interese ir neiroinvazīvā radioloģija, tad lielā mērā radioloģija tiek piemērota un pakārtota invazīvajai radioloģijai.

Ne tikai skatīties pār plecu

Kad vaicāju, kāda izskatījās viena diena Sanitas dzīvē Reimsas universitātes slimnīcā, viņa nosmaida: interesanta, diezgan mierīga un ļoti labi organizēta. "Sākumā bija viena Sanita - bailīga, nepārliecināta, beigās jau pavisam cita - tāda, kas pārzināja, kā tiek organizēts darbs, kā sekot līdzi pacientiem. Ļoti palīdzēja mans tiešais šefs dr. Kristofs Kadziolka, arī viņš līdzīgi prof. Pjero neiroinvazīvo radioloģiju apguvis Parīzē Rotšildes skolā. Viņš mani ļoti labi "pieskatīja" - stāstīja, rādīja, mācīja. Sākumā, protams, vairāk bija skatīšanās pār plecu - viņi testēja manas zināšanas, ko varu izdarīt operāciju zālē, pamazām ļāva darīt pašai."

Diena sākas pulksten deviņos, mierīgā gaisotnē kopīgi izdzerot rīta kafijas tasi un ar virsārstu pārrunājot, kādi pacienti iestājušies naktī, kāds ir dienas plāns. "Frančiem raksturīgi, ka visu viņi dara neiespringstot. Ja pacientam procedūra nozīmēta pulksten 9:00, tā sākas 9:30. Ja neieilgst operācija, visi dodas pusdienlaikā, kas oficiāli skaitās no pulksten 12:00 līdz 14:00. Protams, šajā laikā kāds vienmēr paliek pieskatīt nodaļu vai uzņemt akūtu pacientu, ja tāds iestājas, bet pusdienlaiks ir fiksēts laiks, kad personāls var oficiāli atpūsties. Arī asistenti pacientu plūsmu cenšas plānot tā, lai var paēst un tikai tad pieņemt pacientu. Maltīte frančiem ir patiešām svarīga!" smejas Sanita.

Invazīvajās procedūrās vienlaikus strādāja trīs ārsti, komandu papildinājuši kolēģi, kas uz nodaļu nāca vienu divas reizes nedēļā. Tā kā angiogrāfijā ir lielāka slodze un starojums, speciālisti rotēja, proti, no 9:00 līdz 12:00 strādāja angiogrāfijā, bet no 14:00 līdz 18:00 turpināja darbu pie datortomogrāfa vai rentgena. Ik dienu bija ieplānotas vidēji divas operācijas. Radioloģe salīdzina - Leipcigā, Vācijā, kur viņa mācījās kāju asinsvadu ārstēšanu, ritms bijis drastiskāks. "Vācijā viss notiek izdzīvošanas režīmā. Viņi stažieri "iemet" procedūrās, ļauj darīt un skatās: varēsi vai nevarēsi. Tad ir jāsaņemas un jātiek pāri savai nevarēšanai. Savukārt frančiem attieksme pret stažieri ir saudzīgāka. Tiesa, strādājot ar kāju patoloģijām, vari darboties ātrāk, neiroloģiskās kaites prasa lielāku mieru, pacietību, koncentrēšanos. Taču tā, manuprāt, ir arī mentalitātes atšķirība."

Protokolu medicīna un agresīvāka pieeja gados veciem insulta pacientiem

"Man ļoti patika, ka Reimsas universitātes slimnīcā ir laba daudzdisciplinārā sadarbība, labs komandas darbs. Cilvēcīgā līmenī komunikācija starp dažādu nodaļu ārstiem ir ļoti brīva, nenovēroju attieksmi - esmu liela individualitāte, nenāc man klāt! Tas ļoti uzlabo aprūpes kvalitāti," atceras Sanita Ponomarjova. Ar neiroķirurgiem notiek regulāras sanāksmes, jo daudzi pacienti uz invazīvajām procedūrām ierodas no neiroķirurģijas nodaļas. Katru nedēļu piecminūtēs kopīgi apspriež, kā ārstēt pacientus, kas vēl vajadzīgs no neiroķirurģiskā aspekta.

Vēl latviešu radioloģei ļoti patika standartizētā medicīna. Tā kā invazīvie neiroradiologi cieši sadarbojas ar neiroķirurgiem un neirologiem, tad visi strādā pēc vienotām vadlīnijām un algoritmiem. "Piemēram, Francijā ir apstiprinātas vadlīnijas insulta pacientu ārstēšanā, tās ir saistošas visām slimnīcām valstī. Speciālisti reģistrā fiksē, cik trombolīzes ievada, cik trombektomijas taisa, cik ilgi gaida rezultātu. Viss ir ļoti strukturēts - pēc protokola. Nav tā, ka ārsts teiktu: ai, man liekas, darīsim tā! Jaunam ārstam darboties protokolu medicīnā ir daudz vieglāk."

Kad vaicāju, vai ir atšķirības, strādājot ar franču pacientiem, daktere saka: jā, frančiem ir mazāk aterosklerozes! "Atšķirīga pieeja ir arī insulta pacientu ārstēšanā - franči vecumu neuzskata par šķērsli agresīvai terapijai. Mums bija 87 gadus vecs pacients ar insultu, kam tika lietota gan venozi trombolītiskā terapija, gan mēģinājām izvilkt trombu invazīvi. Latvijā astoņdesmit gadu veciem pacientiem tik agresīvas terapijas nelietojam."

Invazīvā radioloģija arvien vairāk "iefiltrējas" dažādās nozarēs

"Invazīvā radioloģija ir uz robežas starp diagnostiku un ārstēšanu un arvien vairāk virzās ārstēšanas virzienā," stāsta Sanita Ponomrajova. "Ja agrāk daļu aneirismu varējām ārstēt endovazāli, bet daļa bija tādas, kas piemērotas asinsvadu ķirurgiem, tad tagad ar invazīvās radioloģijas palīdzību varam ārstēt gandrīz visu! Invazīvā radioloģija strauji attīstās, iefiltrējas dažādās medicīnas nozarēs - asinsvadu ķirurģijā, neiroķirurģijā, neiroloģijā. Un pacientam tas ir labāk. Mazinvazīvās procedūras nav tik apjomīgas, ir saudzīgākas, ar zemāku komplikāciju risku un īsāku hospitalizācijas laiku."

Radioloģe stāsta, ka invazīvā radioloģija ir interesanta ar to, ka ik gadu parādās kādas novitātes. Ortopēdijā invazīvā procedūrā sabrukušos skriemeļus var piepildīt ar cementu. Interesanti pētījumi ir endokrinoloģijā - aizkuņģa dziedzera saliņu šūnas tiek veicinātas, ievadot cilmes šūnas distāli, ar mikrokateru artērijās. Pētījumu līmeņa dati ir arī par Alcheimera slimības ārstēšanas iespējām - cilmes šūnas tiek ievadītas distāli galvas asinsvados. "Varbūt šobrīd tas izklausās pēc zinātniskās fantastikas, bet ar laiku tā noteikti būs ikdiena."

Foto: no personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet 2012. gada Doctus jūnija numurā