Nesen veiktā nejaušināti kontrolētā klīnskajā pētījumā secināts, ka vidējas efektivitātes terapijas pārtraukšana varētu būt saprātīga taktika vecāka gadagājuma neaktīvas multiplās sklerozes (MS) pacientiem. Šobrīd iztrūkst dati par taktiku augstas efektivitātes terapijas gadījumā. Jaunākiem pacientiem natalizumaba vai fingolimoda pārtraukšana saistīta ar slimības aktivitātes atjaunošanos.
Multiplā skleroze (MS) ir hroniska iekaisīga, deģeneratīva un demielinizējoša slimība, kas, pakāpeniski progresējot, noved līdz plašiem sensorimotoriskiem, kognitīviem, redzes un autonomās funkcijas traucējumiem neatkarīgi no pacienta vecuma. Līdz šim pieejamie pētījumi par diētas ietekmi uz slimības progresiju nav bijuši pilnīgi, īpaši attiecībā uz Vidusjūras diētu vecāka gadagājuma MS pacientiem.
Vidēji efektīva terapija (moderately effective therapies, MET) gadiem ilgi bijusi galvenā ārstēšanas izvēle bērnu multiplās sklerozes gadījumā. Neskatoties uz pieaugošo augsti efektīvas terapijas (highly effective therapies, HET) pieejamību, ārstēšanas stratēģijām bērnu multiplās sklerozes (pediatric-onset multiple sclerosis, POMS) gadījumā iztrūkst konsensus.
2019.gada dati rāda, ka pasaulē vairāk kā 23,8 miljoniem cilvēku ir kanabinoīdu atkarības sindroms – tā ir trešā biežāk lietotā viela pasaulē pēc alkohola un cigaretēm. Lai izvērtētu, kā cannabis, kanabinoīdi un uz marihuānas bāzes esoši medikamenti ietekmē cilvēka veselību, tika veikts lietussarga pārskats no tādām datu bāzēm kā PubMed, PsychInfo, Embase.
Multiplā skleroze (MS) ir hroniski progresējoša centrālās nervu sistēmas slimība, kas skar jaunus pieaugušos un ir iemesls agrīnai invaliditātei šajā vecumgrupā. Precīzs MS cēlonis nav zināms, to izraisa vairāku līdztekus faktoru kopums. Iespējamie multiplās sklerozes simptomi ir ļoti dažādi, to izpausmes nosaka perēkļa lokalizācija galvas vai muguras smadzenēs, arī prognoze katra pacienta gadījumā atšķiras.
Pētījumā konstatēts, ka antihiperglikēmiskās zāles (AHgM), ko lieto 2. tipa cukura diabēta (T2D) ārstēšanai, palielina multiplās sklerozes risku cilvēkiem, kas vecāki par 45 gadiem, īpaši sievietēm..
Multiplā skleroze ir hroniska, autoimūna, demielinizējoša centrālās nervu sistēmas slimība. Latvijā ir ap 2000 pacientu ar multiplās sklerozes diagnozi (G 35.0). Šo slimību parasti diagnosticē gados jauniem darbspējīgiem cilvēkiem, vidēji 20—40 gadu vecumā, un tas ir biežākais netraumatiskas invaliditātes cēlonis šajā vecumgrupā.
Multiplo sklerozi (MS), progresējošu slimību, kura skar 2,8 miljonus cilvēku visā pasaulē un kuru nevar pilnībā izārstēt, visticamāk, izraisa infekcija ar Epšteina—Barras vīrusu (EBV), liecina nesena pētījuma rezultāti.
Multiplā skleroze ir jaunu cilvēku slimība, jo lielākoties skar darbspējīgā vecumā un piezogas nemanot. Slimība sagrauj jauno cilvēku dzīves plānus, ierobežo dzīves brīvību — un jaunam cilvēkam to saprast ir pavisam grūti. Tāpēc mūsdienās arvien plašāk akcentē uz pacientu orientētu aprūpes pieeju, kas nozīmē vairāk ieklausīties, vairāk iedziļināties un strādāt nevis ar slimību, bet ar pacientu.
Lai noskaidrotu, kādi ir šā brīža pieejamie pierādījumi fizisko aktivitāšu ietekmei uz multiplās sklerozes pacientu labbūtību, tika veikta tīkla meta–analīze. Šajā pētījumā guva atbildes tam, vai un kāda fiziskā aktivitāte var mazināt nogurumu multiplās sklerozes pacientiem, atkarībā no slimības smaguma pakāpes.
Biogen 2021. gada 7. aprīlī paziņoja, ka Eiropas Komisija (EK) ir piešķīrusi TYSABRI® (natalizumabs) subkutānas (s/c) injekcijas tirdzniecības atļauju, lai ārstētu recidivējoši-remitējošu multiplo sklerozi (RRMS). Jaunais ievadīšanas veids nodrošina ar TYSABRI® intravenozo (i/v) zāļu formu salīdzināmu efektivitāti un drošumu, pamatojoties uz terapijas ilgtermiņa datiem, konstatētajiem klīniskajiem ieguvumiem un labi aprakstīto drošuma profilu. [1; 2; 3]
Multiplās sklerozes diena* kopš 2009. gada tiek atzīmēta 30. maijā. 2020.—2022. gada tēma ir “connections” jeb apvienošanās. MS Connections izaicina pārraut sociālās barjeras, kuru dēļ multiplās sklerozes pacienti jūtas vientuļi un sociāli izolēti. Īpaši sāpīga šī tēma ir Covid–19 pandēmijas laikā.
Joprojām nav iespējams paredzēt, kā slimība progresēs konkrētajam multiplās sklerozes pacientam, kāda būs tās smaguma pakāpe, gaita un specifiskie simptomi. Multiplā skleroze (MS) ir daudzfaktoru slimība, kuras attīstību un aktivitāti var ietekmēt ļoti daudzi no šobrīd zināmajiem faktoriem, bet vienlīdz daudz ir arī nezināmo.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.