Krona slimība ir hroniska iekaisīga zarnu slimība, kuras ārstēšana pēdējā desmitgadē piedzīvojusi būtisku paradigmas maiņu. Jaunākās Eiropas Krona un kolīta organizācijas (European Crohn’s and Colitis Organisation — ECCO) vadlīnijas uzsver personalizētu ārstēšanas pieeju, treat-to-target principa ieviešanu, kā arī precīzu slimības monitorēšanu, lai sasniegtu un noturētu remisiju. [1; 2] Rakstā apkopoti galvenie aspekti par terapijas izvēli, monitorēšanas rīkiem un onkoloģiskā skrīninga ieteikumiem klīniskajā praksē.
Krūts vēzis ir biežāk sastopamais vēža veids sievietēm. Aptuveni piektā daļa (15-20 %) vēža gadījumu ir ERBB2 pozitīvi, norādot uz audzēja agresivitāti. ERBB2 mērķētas antivielas (trastuzumabs, pertuzumabs) var uzlabot klīnisko iznākumu, bet var veicināt no devas atkarīgu kardiotoksiskumu, īpaši pēc antraciklīnu terapijas. Pētnieki metaanalīzes un sistemātiska pārskata veidā skaidroja, kā ERBB2 pozitīva krūts vēža terapija ietekmē kreisā kambara izsviedes frakcijas (KKIF) rādītājus.
Psoriāze ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība, kas skar aptuveni 2—3 % pasaules iedzīvotāju. Lai gan visbiežāk sastopamā ir perēkļainā psoriāze, pastāv arī retākas šīs slimības formas, kurām raksturīga atšķirīga klīniskā aina, slimības gaita un terapijas pieeja. Retās formas, tostarp pilienveida, inversā, pustulozā, eritrodermiskā un palmoplantārā psoriāze, bieži vien ir klīniski izaicinošas gan diagnostikas, gan ārstēšanas ziņā. Tās var būt smagākas, ar izteiktākiem sistēmiskiem simptomiem un lielāku ietekmi uz pacienta dzīves kvalitāti.
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
Trešās fāzes pētījumā apstiprināta neoadjuvanta nivolumaba pievienotā vērtība ķīmijterapijai pacientiem ar rezecējamu nesīkšūnu plaušu vēzi (NSŠPV), uzlabojot patohistoloģisko atbildreakciju uz ārstēšanu un pagarinot no notikumiem brīvo izdzīvotību. Pētījumi turpināti, lai novērtētu neoadjuvanta efektu uz kopējo izdzīvotību NSŠPV pacientiem.
Tumora nekrozes faktora (TNF) inhibitori tiek plaši lietoti dažādu autoimūnu slimību ārstēšanā. Tomēr, šobrīd notiek aktīvas diskusijas par to, kādi ir riski iekaisīgu CNS slimību attīstībai pēc šo medikamentu lietošanas. Tāpat nav skaidrs, vai šis risks mainās atkarībā no no autoimūnas slimības vai konkrēta TNF inhibitora.
Psoriāzes terapija ar bioloģiskajiem medikamentiem var būt mazāk efektīva noteiktām pacientu grupām. Meta–analīzes veidā noskaidrots, kādi klīniskie pacientu raksturojošie faktori saistīti ar sliktāku bioloģisko preparātu efektivitāti.
Standarta pirmās līnijas ķīmijterapija endometrija vēža gadījumā ir paklitaksels kombinācijā ar karboplatīnu. Līdz šim nav noskaidrots, vai pembrolizumaba pievienošana ķīmijterapijai varētu sniegt kādu klīnisku ieguvumu.
Līdz šim dažādas terapijas pieejas pacientiem ar pemfigus nav analizētas pēc to ietekmes uz ilgtermiņa kardiovaskulārajiem vai metaboliskajiem iznākumiem. Tāpēc tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums, kur salīdzināta rituksimaba, azatrioprīna un mikofenolāta mofetila (MMF) ietekme uz šiem rādītājiem.
Mūsdienās arvien pieejamāka pacientam kļūst medikamentu grupa, kas slimības patoģenēzes procesus ietekmē mērķtiecīgāk nekā konvencionālie sintētiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti (metotreksāts un citi). Bioloģiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti iedarbojas uz konkrētām slimības procesā iesaistītām imūnsistēmas daļām, piemēram, audzēja nekrozes faktoru α, T šūnu aktivitāti un citiem mehānismiem, attiecīgi uzlabojot klīnisko iznākumu pacientiem, kam līdz šim tas nav izdevies.
Klīnisko pētījumu populācija ne vienmēr atspoguļo notiekošo klīniskajā praksē. Tāpēc, lai novērtētu pacienta ar atopisko dermatītu paša ziņotos iznākumus par slimības kontroli un dzīves kvalitāti pēc dupilumaba terapijas saņemšanas, tika veikts kohortas pētījums klīniskās prakses apstākļos.
Persistējošs monoartrīts pie citādi labi kontrolēta reimatoīdā artrīta ir terapeitiski izaicinošs stāvoklis. Intraartikulāri steroīdi ir pamata ārstēšanas izvēle, tomēr pastāv teorijas, ka tiem, kam steroīdi nepalīdz, varētu izmantot slimību modificējošas antireimatoīdās zāles un bioloģiskos medikamentus.
Atopiskais dermatīts ir hroniska, rekurenta un iekaisīga ādas slimība, kas pieprasa arvien jaunu ārstēšanas metožu ieviešanu, lai nodrošinātu ātru ādas stāvokļa uzlabošanos un niezes mazināšanos. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot upadacitiniba un dupilumaba drošuma un efektivitātes profilus, tos salīdzināt vidēji smaga līdz smaga atopiskā dermatīta gadījumā.
Eptinezumabs, ar antikalcitonīna gēnu saistīta peptīdu antiviela, ir apstiprināts intravenozai lietošanai migrēnas profilaksē pieaugušajiem. Ir noteikts, ka tā aizsargājošais efekts iestājas nākamajā dienā pēc infūzijas. Lai novērtētu zāļvielas efektivitāti un blaknes to lietojot pie migrēnas lēkmēm, tika veikts pētījums.
Lielai daļai pacientu ar terminālu slimību sastopams sāpju sindroms gan pašas slimības dēļ, gan nesen veiktas ķirurģiskas vai invazīvas procedūras dēļ. [1] Klīniski nozīmīgu sāpju pieaugums novērojams senioriem apmēram pēdējos četrus dzīves mēnešus. Tāpēc nozīmīgi regulāri izvērtēt sūdzības par sāpēm, lai agrīni tās mazinātu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti. [2] Par sāpju pārvaldības principiem informē onkoloģe ķīmijterapeite Dr. Līga Keiša–Ķirse.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
Narratīvs pārskats liecina, ka GLP-1 receptoru agonistu lietošana pieaugušajiem ar aptaukošanos un/vai 2. tipa cukura diabētu (T2D) ir saistīta ar paaugstinātu uzturvielu deficīta risku — īpaši D vitamīna, dzelzs un B grupas vitamīnu trūkumu. Tas uzsver nepieciešamību regulāri izvērtēt uzturvielu statusu pacientiem, kuri saņem šo terapiju.
Zema blīvuma lipoproteīna holesterīnam (ZBLH) ir pierādīta kauzāla loma aterosklerozes progresijā un kardiovaskulāro risku pieaugumā. Pēdējo gadu laikā uzkrātie pierādījumi nepārprotami apstiprina, ka ZBLH samazināšana ir tieši saistīta ar kardiovaskulāro notikumu riska mazināšanu, turklāt ieguvums ir proporcionāls gan samazinājuma apmēram, gan terapijas ilgumam. Tas ir veidojis mūsdienu pieeju hiperholesterinēmijas ārstēšanā, ko raksturo trīs pamatprincipi — mērķtiecība, savlaicīgums un ilgtermiņa noturība.
