Secināts, ka intracelulārs histamīna sastāvs bazofilajos leikocītos nenorāda uz ātru, atliktu, vēlīnu vai neeksistējošu atbildes reakciju uz hroniskas spontānas nātrenes (HSN) ārstēšanu ar omalizumabu. Nav iespējams paredzēt arī ārstēšanas ilgumu.
Aptaukošanās izplatība Eiropā un Latvijā turpina pieaugt, un tā kļuvusi par riska faktoru ne tikai metaboliskām un kardiovaskulārām slimībām, bet arī elpošanas sistēmas traucējumiem. Eurostat dati liecina, ka 2022. gadā Eiropā vairāk nekā puse pieaugušo bija ar lieko svaru, bet aptuveni 23—24 % ar adipozitāti (ķermeņa masas indekss ≥ 30). Līdzīga situācija vērojama arī Latvijā. Bronhiālā astma skar 5—8 % Eiropas pieaugušo, 4 % Latvijas iedzīvotāju. Pieaugot aptaukošanās sastopamībai, neizbēgami pieaug pacientu skaits, kam šīs abas slimības pastāv vienlaicīgi. [1; 2]
Hroniskas iesnas kā iemesls ārsta vizītei neatkarīgi no izcelsmes ir samērā bieži novērojamas. Svarīgākais ārsta uzdevums — precizēt diagnozi, diferencēt rinīta ierosinātāju, veicinātājus un riska faktorus, pēc tam attiecīgi izvēloties tādu ārstēšanas virzienu, kas uzlabo pacienta veselības un dzīves kvalitāti ilgtermiņā.
Iekaisīgu zarnu slimību pacientu diagnostika un ārstēšana nereti ir komplicēta, resursu un laika ietilpīga. Klīniskās situācijas var būt netipiskas, saistītas ar blakusslimībām (infekcijas, hroniskas slimības), organisma īpatnībām, medikamentu ietekmi. IZS pacientu ārstēšanā ir nepieciešama pieredze, zināšanas un aprūpes resursi.
Krona slimība ir hroniska iekaisīga zarnu slimība, kuras ārstēšana pēdējā desmitgadē piedzīvojusi būtisku paradigmas maiņu. Jaunākās Eiropas Krona un kolīta organizācijas (European Crohn’s and Colitis Organisation — ECCO) vadlīnijas uzsver personalizētu ārstēšanas pieeju, treat-to-target principa ieviešanu, kā arī precīzu slimības monitorēšanu, lai sasniegtu un noturētu remisiju. [1; 2] Rakstā apkopoti galvenie aspekti par terapijas izvēli, monitorēšanas rīkiem un onkoloģiskā skrīninga ieteikumiem klīniskajā praksē.
Krūts vēzis ir biežāk sastopamais vēža veids sievietēm. Aptuveni piektā daļa (15-20 %) vēža gadījumu ir ERBB2 pozitīvi, norādot uz audzēja agresivitāti. ERBB2 mērķētas antivielas (trastuzumabs, pertuzumabs) var uzlabot klīnisko iznākumu, bet var veicināt no devas atkarīgu kardiotoksiskumu, īpaši pēc antraciklīnu terapijas. Pētnieki metaanalīzes un sistemātiska pārskata veidā skaidroja, kā ERBB2 pozitīva krūts vēža terapija ietekmē kreisā kambara izsviedes frakcijas (KKIF) rādītājus.
Psoriāze ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība, kas skar aptuveni 2—3 % pasaules iedzīvotāju. Lai gan visbiežāk sastopamā ir perēkļainā psoriāze, pastāv arī retākas šīs slimības formas, kurām raksturīga atšķirīga klīniskā aina, slimības gaita un terapijas pieeja. Retās formas, tostarp pilienveida, inversā, pustulozā, eritrodermiskā un palmoplantārā psoriāze, bieži vien ir klīniski izaicinošas gan diagnostikas, gan ārstēšanas ziņā. Tās var būt smagākas, ar izteiktākiem sistēmiskiem simptomiem un lielāku ietekmi uz pacienta dzīves kvalitāti.
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
Trešās fāzes pētījumā apstiprināta neoadjuvanta nivolumaba pievienotā vērtība ķīmijterapijai pacientiem ar rezecējamu nesīkšūnu plaušu vēzi (NSŠPV), uzlabojot patohistoloģisko atbildreakciju uz ārstēšanu un pagarinot no notikumiem brīvo izdzīvotību. Pētījumi turpināti, lai novērtētu neoadjuvanta efektu uz kopējo izdzīvotību NSŠPV pacientiem.
Tumora nekrozes faktora (TNF) inhibitori tiek plaši lietoti dažādu autoimūnu slimību ārstēšanā. Tomēr, šobrīd notiek aktīvas diskusijas par to, kādi ir riski iekaisīgu CNS slimību attīstībai pēc šo medikamentu lietošanas. Tāpat nav skaidrs, vai šis risks mainās atkarībā no no autoimūnas slimības vai konkrēta TNF inhibitora.
Psoriāzes terapija ar bioloģiskajiem medikamentiem var būt mazāk efektīva noteiktām pacientu grupām. Meta–analīzes veidā noskaidrots, kādi klīniskie pacientu raksturojošie faktori saistīti ar sliktāku bioloģisko preparātu efektivitāti.
Standarta pirmās līnijas ķīmijterapija endometrija vēža gadījumā ir paklitaksels kombinācijā ar karboplatīnu. Līdz šim nav noskaidrots, vai pembrolizumaba pievienošana ķīmijterapijai varētu sniegt kādu klīnisku ieguvumu.
Līdz šim dažādas terapijas pieejas pacientiem ar pemfigus nav analizētas pēc to ietekmes uz ilgtermiņa kardiovaskulārajiem vai metaboliskajiem iznākumiem. Tāpēc tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums, kur salīdzināta rituksimaba, azatrioprīna un mikofenolāta mofetila (MMF) ietekme uz šiem rādītājiem.
Mūsdienās arvien pieejamāka pacientam kļūst medikamentu grupa, kas slimības patoģenēzes procesus ietekmē mērķtiecīgāk nekā konvencionālie sintētiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti (metotreksāts un citi). Bioloģiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti iedarbojas uz konkrētām slimības procesā iesaistītām imūnsistēmas daļām, piemēram, audzēja nekrozes faktoru α, T šūnu aktivitāti un citiem mehānismiem, attiecīgi uzlabojot klīnisko iznākumu pacientiem, kam līdz šim tas nav izdevies.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
