Uz kā rēķina savilks jostu?

Ekonomēt ir iecerēts, sakārtojot nekustamā īpašuma izmantošanu, kā arī uz padotības iestāžu rēķina - reformējot Asins sagatavošanas dienestu un Infektoloģijas centru (bastionu, kas zināmu iemeslu dēļ bija izsprucis no reformām).

Savilkt jostu par 4 miljoniem latu iecerēts arī farmācijas industrijai, šķiet, visvairāk iežmiedzot vēderu zāļu ražotājiem. Veselības ministrs raidījumā 100. pants klāstīja, ka zāļu cenas varot samazināt, piemēram, ar paralēlā importa palīdzību, ja nevar vienoties ar vietējiem pārstāvjiem. Iecerētas arī likumdošanas izmaiņas, proti, ieviest nodevu kompensējamiem medikamentiem - atbilstīgi zāļu apjomam, ko no kompānijas valsts ir nopirkusi, ražotājs atmaksā valsts budžetā zināmu nodevu. Tādu tagad izmanto, piemēram, Ungārija. Tas, zinot to, ka mums ir mazākais kompensējamo zāļu budžets Baltijā. Viņš min faktu, ka līdzmaksājumā par kompensējamām zālēm 7 miljonus latu iedzīvotāji samaksājuši no savas kabatas. J. Bārzdiņš parēķinājis, ka farmācijas kompāniju mārketinga kopējais budžets ir līdzvērtīgs mūsu vēlēšanu budžetam, bet industrijas ietekme uz ārstu lēmumiem nav noliedzama. Viņš saka: iecerēts darboties, lai tiktu lietoti tie kompensējamie medikamenti, kas ir gan lētākie, gan efektīvākie. Kā? Ar kādu mehānismu iedarboties uz ārstu, kurš uzskata, ka ārstniecība ir māksla, nevis matemātika un pacientam palīdzēs dārgākās, nevis lētākās zāles? Un vai papildu nodoklis vēl vairāk neatgrūdīs tos, kas gribētu ienākt Latvijas tirgū ar lētākām alternatīvām?

Veselības ministra sacītais ļauj nojaust, ka zāļu cenas jāmazina arī izplatīšanas ķēdēs un aptiekās. Viņš gan nepasaka - kā. Ārstu kuluāru sarunās izskan, ka īstās rezerves varbūt būtu meklējamas atlaidēs, ko dažs lieltirgotājs paģēr no ražotājiem...