Kas ietekmē postatas vēža ārstēšanas taktikas izvēli?
Pētījumā tika analizēti 12 068 vīrieši vecumā virs 66 gadiem, kuriem bija diagnosticēts zema riska prostatas vēzis 2006.-2009.gadā. Pētījumā kopumā piedalījās 2145 urologi. No visiem pētījumā iekļautajiem vīriešiem tikai apmēram piektā daļa (19,9%) tika aktīvi novēroti, pārējie vīrieši saņēma aktīvu ārstēšanu, piemēram, ķirurģiju vai staru terapiju (80,1%).
Pacientu īpatsvars, kuri saņēma aktīvu novērošanu, variēja no 4,5% līdz 64,2%, atkarībā no ārsta. Pētnieki atklāja, ka ārsta raksturojums bija divas reizes svarīgāks par pacienta raksturojumu, piemēram, vecuma un citām slimībām, izvēloties pacientam piemērotāko ārstēšanas metodi.
Ārsti, kuri ārstē agresīvākus prostatas vēža gadījumus (OR=0,71; 95% TI [0,55 - 0,92]; p=0,01) un tie, kuri uroloģijā strādā jau ilgu laiku (p=0,004), daudz retāk izvēlas aktīvo pacientu novērošanu. Ārsti, kuri parasti ārstē smagus vēža gadījumus, arī pacientiem ar zema riska prostatas vēzi izvēlas daudz agresīvāku ārstēšanu, jo viņi ir redzējuši, kādu kaitējumu var nodarīt neārstēts prostatas vēzis.
Ja urologs saņēma samaksu par ārstēšanu, tad pacientiem visbiežāk tika veikta prostatektomija (OR=1,71; 95% TI [1,45 - 2,01]; p<0,001), krioterapija (OR=28,2; 95% TI [19,5 - 40,9]; p<0,001), brahiterapiju (OR=3,41; 95% TI [2,96 - 3,93]; p<0,001).
Aktīvās novērošanas taktika arī atšķīrās starp konsultējošiem radiologiem, tā variēja no 2,2% līdz 46,8%.
Pētnieki secināja, ka pacientu ar zema riska prostatas vēzi novērošana plaši variē starp urologiem un radiologiem. Pacientiem, kuriem diagnozi uzstādīja pieredzējis urologs ar ilgu gadu stāžu, biežāk tika veikta aktīva ārstēšana, izvēloties ķirurģisku vai staru terapiju.
Pirmavots: Hoffman KE, Niu J, Shen Y, et al. Physician Variation in Management of Low-Risk Prostate CancerA Population-Based Cohort Study. JAMA Internal Medicine, online July 14, 2014.