Vajag, lai būtu interesanti! LAURA LOGINA, plastikas un rokas ķirurģe

Tā vien šķiet, ka plastikas un rokas ķirurģe, mikroķirurģe, medicīnas zinātņu doktore LAURA LOGINA sevī slēpj baterijas, kas nekad nenosēžas. Arī vēlu vakarā, kad pieņemts pēdējais pacients un operācijas beigušās, viņa burtiski dzirksteļo.

Laura, jūs jau divpadsmit gadus ik nedēļu braucat strādāt uz Liepāju, lai gan darba jums pietiek arī Rīgā. Neapnīk tāda braukāšana?

(Smejas.) Nē, neapnīk! Gluži pretēji — tur ir laba slimnīca, labs kolektīvs, man tur ir daudz darba un man tur patīk.

Kāpēc tieši Liepājā?

Ilgus gadus strādāju Rīgā, Gaiļezera slimnīcas mikroķirurģijas centrā, bet laiki mainījās un man gribējās kādas pārmaiņas. Tur man lielākoties bija traumas un akūtā mikroķirurģija. Biju nodibinājusi savu uzņēmumu, ko tagad sauc “Loginas mikroķirurģijas un rehabilitācijas centrs”.

Doktora darba izstrādes laikā uz pusgadu aizbraucu mācīties uz Meijo klīniku ASV. Tā gan vairāk bija zinātniskā darba prakse, tomēr tās bija pārmaiņas, kas man bija vajadzīgas. Tur ļoti daudz lasīju literatūru, apmeklēju lekcijas, konferences, arī par medicīnas prakses finansiālo un ekonomisko pusi. Atgriežoties gribēju kaut ko mainīt arī praktiskajā darbā, tāpēc aizgāju no darba Gaiļezera slimnīcā un operēju citviet Rīgā un arī Siguldā. Un tad, sadarbību meklējot, aizbraucu uz Liepāju. Toreiz slimnīcas vadītājs bija Juris Bārzdiņš, kurš vēlāk kļuva par veselības ministru. Sākumā pacientu bija pavisam maz, lokālā anestēzijā operēju pāris pacientu nedēļā, bet pa šiem gadiem darba apjoms palielinājies tik ļoti, ka nupat jau Liepājā pavadu lielāko nedēļas daļu.

Liepājas reģionālā slimnīca pa šiem gadiem augusi un mainījusies medicīnisko iespēju un aprīkojuma ziņā, tajā veikta milzīga rekonstrukcija, slimnīca ir estētiska un krāsaina. Vārdu sakot, mūsdienīga — tāda, kur prieks strādāt. Un tas pats man sakāms par kolēģiem Liepājas slimnīcā. Ar viņiem ir prieks kopā strādāt.

Rokas ķirurģija, ar ko nodarbojaties, ir ļoti specifiska un noteikti daudziem īsti nesaprotama specialitāte.

Pasaulē pārsvarā ir divas speciālistu grupas, kas ārstē roku kaites: traumatologi un plastikas ķirurgi. Vēl ir dažas valstis, kur rokas ķirurģija ir atsevišķa specialitāte. Tā patiešām ir ļoti sīka specializācija, jo roku slimības nav vienkāršas. Ārstam ļoti labi jāzina anatomija, biomehānika, tas, kā rokas kustas, un jāspēj izvērtēt, kādi konkrētajā gadījumā ir bojājumi. Tāpat sīki un smalki jāpārzina muskuļu un nervu darbība un ļoti daudz kas cits.

Kādas ir biežākās roku sāpju problēmas?

Visbiežāk tās ir nervu kompresijas un traumas vai to sekas. Vidusnerva kompresiju plaukstā jeb karpālo kanālu var izraisīt pārslodze, dažādas citas veselības problēmas, bet bieži vien precīzu cēloni noteikt nav iespējams — tiek nospiests nervs, kura dēļ rokas tirpst un sāp tik stipri, ka cilvēki mostas pat naktī un nespēj pilnvērtīgi strādāt. Līdzīgi ir ar nerva nospiedumu elkoņa līmenī — tad rokai zūd arī spēks. Vēl ir cīpslu iekaisumi. Patiesībā roku problēmu ir ļoti daudz un tās ir dažādas.

Un ko tur var līdzēt?

Uzskatu, ka liela daļa problēmu sākas galvā. Tāpēc pirmais — vaļsirdīga saruna ar pacientu, lai saprastu, kas līdz šādam stāvoklim viņu novedis, kā ir bijis par daudz vai ko cilvēks dara nepareizi. Iemesls var būt gan pārmērīga slodze, nepareiza poza darba laikā, sekas pēc traumas un daudz kas cits. Piemēram, nervu darbības traucējumus var radīt paaugstināts cukura līmenis — šādu pacientu ir ļoti daudz. Arī reimatoloģiskās, locītavu vainas. Nereti ir tā, ka sākam meklēt problēmas sakni un nonākam pie pavisam citām vainām, un roku problēmas ir tikai sekas. Saruna ir ļoti svarīga. Lai saprastu cēloni, izanalizētu. Bieži vien vaina ir tajā, ka cilvēks ilgas stundas nepareizi strādā pie datora vai ir cits vienveidīgs darbs. Nereti pietiek ar to, ka saprotam problēmu, iemācāmies vingrinājumus un rokas atpūtināt, atrodam kompensācijas mehānismus. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo, lai gan roku problēmu gadījumā operācija ir liela sastāvdaļa to ārstēšanā, tomēr visu tā neatrisina.

Pacienti ir gatavi pieņemt, ka ārsts neatrisinās problēmu un pašam būs jāmaina ieradumi?

Cilvēki ir ļoti dažādi, un, starp citu, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc braucu uz Liepāju. Pacienti Liepājā atšķiras no pacientiem Rīgā. Tieši ar attieksmi. Protams, ne visi. Mani Liepājas kolēģi dažkārt pajoko, ka “mēs te, laukos”. Bet Liepājā, kur ir pacienti no visas apkārtnes, cilvēki ir atvērtāki, vitālāki, tuvāki dabai. Viņiem nav tādu ambīciju un prasību, ka viss jāizdara ārstam, jo “man ir nauda un es varu samaksāt”. Tur, varētu teikt, cilvēki ir ar reālistiskāku skatu uz dzīvi. Protams, ne visi, bet, es teiktu, viņi ir ideāli pacienti (smejas). Un, ja izdodas izskaidrot un viņus motivēt līdzdarboties, tad atveseļošanās ir sekmīgāka.

Protams, gadījumi ir dažādi, un man ir viegli pateikt, ka tagad jums vajadzīgs mēnesis miera un nedrīkstat roku noslogot. Ja cilvēkam ir sava saimniecība, kurā ik dienu jāstrādā, tas īsti nav iespējams, tomēr, kopīgi meklējot risinājumu, varam kompromisu atrast. Viss ir risināms, ja cilvēks ir gatavs sadarboties.

Es nesaku, ka visi cilvēki Rīgā ir problemātiski pacienti, bet kopumā vairāk stresaini un saraustīti, kaut kur skrienoši, klāt neesoši.

Jau pieminējāt, ka stažējāties Meijo klīnikā. Kādi bija turienes pacienti?

Tur gan lielāko daļu laika veltīju zinātniskajam darbam laboratorijā un operācijas varēju tikai vērot. Līdz ar to nebiju tiešā saskarē ar pacientiem, tomēr ievēroju lietas, ko toreiz bija grūti pieņemt. Piemēram, ka pacients diktē ārstam noteikumus. Cilvēkam jāveic operācija, un ārsts saka: jums jāatmet smēķēšana, citādi var būt sarežģījumi, komplikācijas. Nē! Pacients atbild, ka to nedarīs. Tur tika uzskatīts, ka cilvēkam ir tiesības tā rīkoties. Man šķiet, ka šāda attieksme un uzskats ir ļoti diskutabls. Pēc manas izpratnes, pacients nevar prasīt, lai ārsts viņu izārstē, kamēr pats nedarīs to un arī to nedarīs. Nepiedalīsies ārstniecības procesā. Protams, situācijas var būt dažādas, tomēr jābūt sadarbībai. Un turienes ārsti mums dažkārt atzinās, ka īsti nezina, ko darīt, ja pacients nemaz nav gatavs sadarbībai. Tad grūti prognozēt ārstēšanas rezultātu.

Latvijā tādu situāciju nav?

(Smejas.) Ir visādi gadījumi. Turklāt tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pa šiem gadiem daudz kas mainījies arī pie mums, mainījušās ārsta un pacienta attiecības, tomēr mūsu cilvēki, vismaz lielākā daļa, ir gatavi sadarbībai.

Negribējāt palikt un strādāt ASV?

Kad braucu uz turieni, gribēju, bet pēc pusgada ļoti, ļoti gribēju mājās. Tā bija sveša vide, sveša kultūra un cilvēku attiecības. Un šis pusgads mani “izārstējis” no vēlmes dzīvot un strādāt kādā citā valstī (smejas). Varu braukt un mācīties vai pastrādāt uz jebkuru valsti, bet, kamēr vien dzīvē nebūs tādas situācijas, ka citas izvēles kā braukt prom nav, es palikšu dzīvot un strādāt Latvijā.

Nu jau vairākus gadus, bēgot no rutīnas, ar vienu kāju esat iekāpusi onkoloģijā.

Jā, mācos starptautiskā akadēmijā un divus gadus regulāri braucu mācīties dažādās Eiropas valstīs. Pirmais gads bija teorija, otrais — prakse. Latvija ir ļoti maza, tāpēc šī ir lieliska iespēja praktizēt lielās Eiropas klīnikās, kur pacientu ir tūkstošiem. Un ļoti vērtīgi ir arī satikt un iepazīt kolēģus no dažādām valstīm.

Kurā no onkoloģijas novirzieniem specializējaties?

Līdz šim lielākoties tie bija kaulu sistēmas un mīksto audu audzēji, tāpat arī melanomas un sejas—kakla audzēji, kur pēc audzēju izņemšanas nepieciešama mikroķirurģiska rekonstrukcija. Tāpat bijusi sadarbība ar vispārīgajiem ķirurgiem, kas veic lielapjoma operācijas, pēc kurām nepieciešama rekonstrukcija, lēveri. Tagad specializējos krūts dziedzera vēža pacientu ārstēšanā — dažkārt krūts rekonstrukciju var veikt reizē ar audzēja izņemšanas operāciju. Protams, daudz kas bija un ir jāmācās, bet tas ir interesanti un atkal kaut kas jauns.

 

Foto: Ģirts Gertsons

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada aprīļa numurā

 

Uz augšu ↑
  • Mātes un dēli ar saknēm medicīnā

    Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek. Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu