Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
Katru gadu Latvijā bērnu dzimst arvien mazāk. 2025. gadā piedzima 11 637 bērni, kas ir par 9,7 % mazāk nekā iepriekšējā gadā. [1] Arī Eiropas Savienībā tiek novērota līdzīga tendence, kopējais dzimstības koeficients samazinājās no 1,38 bērniem uz vienu sievieti 2023. gadā līdz 1,34 bērniem uz vienu sievieti 2024. gadā, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2001. gada. [2] Būtu kļūdaini secināt, ka jaunieši un īpaši vīrieši mūsdienās vienkārši nevēlas bērnus.
Depresija psihiatra praksē reti pastāv izolēti no pacienta somatiskās veselības. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, pieaugušajiem ar smagiem psihiskās veselības traucējumiem ir 2—3 reizes augstāks vidējais mirstības līmenis un par 10—20 gadiem samazināts paredzamais dzīves ilgums. [1]
Sirds ir metaboliski ļoti aktīvs orgāns. Kardiālas patoloģijas gadījumā aizvien lielāku nozīmi iegūst medikamenti, kas ne tikai ietekmē hemodinamiku, bet ir mērķēti tieši uz miokarda metabolismu (trimetazidīns, ranolazīns, meldonijs), organisma metabolismu ar kardioprotektīvu efektu (SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti, metformīns, statīni), kas ir hemodinamiski neitrāli. Šajā rakstā tiks aplūkoti sirds metabolisma pamati un sniegts ieskats par šo medikamentu darbības mehānismu un indikācijām.
Ohronozi kā pazīmi pirmo reizi aprakstīja jauns britu ārsts Arčibalds Garods (Archibald Garrod) 1902. gadā, kad identificēja “melnā urīna” slimību — alkaptonūriju kā pirmo atzīto cilvēka iedzimto, autosomāli recesīvo vielmaiņas slimību. Sākumā šo pazīmi nosauca par sarkanbrūnu audu nokrāsu jeb “okeram līdzīgu” (ochre-like). Viņš izvirzīja hipotēzi, ka ohronozi izraisa fenola savienojumu — alkaptonu nogulsnēšanās saistaudos, konstatējot enzīma deficītu.
Kad dzirdam vārdus “staru terapija”, “stereotaktiskā radioķirurģija” (<em>stereotactic radiosurgery</em> jeb SRS; latviski SRĶ), visbiežāk domas aizved līdz onkoloģijai. Lai arī visbiežāk radioķirurģiju izmanto labdabīgu un ļaundabīgu veidojumu ārstēšanā, tomēr, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un to precizitātei, SRĶ tiek izmantota arī dažādu funkcionālu neiroloģisku slimību ārstēšanā — trigeminālā neiralģija, esenciāls tremors, parkinsonisms, epilepsija, hroniskas sāpes, distonija, un to lieto pat atkarību ārstēšanā. [1]
Iekaisīgu zarnu slimību pacientu diagnostika un ārstēšana nereti ir komplicēta, resursu un laika ietilpīga. Klīniskās situācijas var būt netipiskas, saistītas ar blakusslimībām (infekcijas, hroniskas slimības), organisma īpatnībām, medikamentu ietekmi. IZS pacientu ārstēšanā ir nepieciešama pieredze, zināšanas un aprūpes resursi.
Hroniski paaugstināts asinsspiediens ir viena no izplatītākajām kardiovaskulārajām slimībām, kas ilgtermiņā var radīt nopietnus iekšējo orgānu bojājumus un disfunkciju. Paralēli sirds, nieru un asinsvadu bojājumiem hipertensija būtiski ietekmē arī centrālo nervu sistēmu, radot dažādus neiropsihiatriskus simptomus un sindromus. [1—3] Šie simptomi parasti nav primāri psihiski traucējumi, bet gan sekundāri; tie ietver smadzeņu autoregulācijas traucējumus, asins–smadzeņu barjeras disfunkciju, baltās vielas bojājumus un iekaisuma procesus CNS. [4—8]
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Traucēts miegs un tad trauksme? Vai varbūt depresijas radīti miega traucējumi? Klīniskajā praksē pacientiem bieži novērojama psihiskās veselības traucējumu komorbiditāte ar miega traucējumiem. Būtiskākais klīnicistam — spēt pazīt simptomus, rūpīgi iztaujāt un noskaidrot anamnēzi, lai atrastu veiksmīgāko risinājumu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.
Mūsdienās jebkurš klīnicists sastopas ar multimorbīdiem pacientiem. Gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti ikdienā bieži redz pacientu, kam ir vairākas slimības dažādās orgānu sistēmās un diemžēl nepieciešama polifarmācija. Kardiovaskulārās slimības ir nozīmīgs sabiedrības veselības slogs gan Latvijā, gan pasaulē, un primāra un sekundāra profilakse ar statīniem ir indicēta plašam pacientu lokam. Dažbrīd rodas jautājums — vai šīs konkrētās slimības gadījumā statīnu lietošana būs droša?
Insulīna rezistence bieži attīstās, vēl pirms hiperglikēmija kļūst klīniski nozīmīga. Tā ir saistīta ar nopietnām hroniskām slimībām — kā aptaukošanās, 2. tipa cukura diabēts un kardiovaskulārās slimības, kuru prevalence pasaulē pieaug. Šobrīd aprēķināts, ka insulīna rezistence sastopama katram ceturtajam vai piektajam cilvēkam pasaulē.
Latvijā centralizētos eksāmenus kārtos ap 25 tūkstošiem jauniešu, lai izvēlētos savu turpmāko profesionālo ceļu, viņu vidū noteikti arī topošie medicīnas un farmācijas studenti. Skats uz eksāmenu laiku no mazliet neierasta — medicīniska — rakursa: vai eksāmenu laiks korelē ar sausās acs sindromu? Un vai medicīnas studentiem ir augstāks risks?
Kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem? Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess? Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas? Lasiet Dr. RAIVJA LOGINA atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
Rakstā detalizēti aplūkojam piecu galveno antihipertensīvās terapijas grupu medikamentus, to lietošanas nianses, klīniski svarīgas mijiedarbības un biežākās blakusparādības.
Cukura diabēts (CD) ir plaši izplatīta slimība — pacientu skaits turpina strauji pieaugt gan pasaulē, gan Latvijā, sasniedzot globālas pandēmijas līmeni. Apmēram ~90 % no pacientiem ir 2. tipa CD, kas ir kompleksa un daudzfaktoru slimība, kuras patoģenēzē galvenā loma ir rezistencei pret insulīnu, kā arī kvalitatīviem un kvantitatīviem insulīna sekrēcijas traucējumiem.
