Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska, iekaisīga ādas slimība, kuras klīniskā aina ir ļoti dažāda. Bērns, pieaugušais, seniors, pacients ar tumšu ādas krāsu — katrā no šiem gadījumiem klīnicists sastopas ar tikai šai pacientu grupai raksturīgām pazīmēm. Tā ir māksla laikus atpazīt AD, sākt atbilstīgu terapiju, lai sasniegtu mērķi — no niezes un izsitumiem tīru ādu un pilnvērtīgu dzīves kvalitāti pacientam.
Psoriāze ir iekaisīga, hroniska papuloskvamoza ādas slimība indivīdiem visās vecumgrupās, 2—3 % iedzīvotāju Eiropā. [1; 2] Psoriāzei ir vairāki klīniskie varianti, no kuriem biežākais — plātnīšveida psoriāze jeb psoriasis vulgaris, kas klīniski izpaužas ar norobežotām sārtām papulām un plātnītēm, klātām ar sudrabainām, irdenām zvīņām (1. attēls). Psoriāzes attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai un provocējošiem ārvides faktoriem, bet galveno lomu psoriāzes patoģenēzē spēlē iekaisuma citokīni IL17 un IL23. [3]
Akne ir hroniska, iekaisīga, daudzfaktoru mata—tauku dziedzera vienības slimība. Pēdējos gados aizvien biežāk sāk pievērst uzmanību pieaugušo aknei. Akne pieaugušo vecumā var persistēt, recidivēt vai pirmo reizi parādīties pēc 25 gadu vecuma. [1; 2] Akne negatīvi ietekmē pacienta psihosociālo sfēru. Pacientiem biežāk novēro sliktāku pašvērtējumu, trauksmi, depresiju. [1; 3] Pieaugušo akne ir rezistentāka pret ārstēšanu nekā akne pusaudžu vecumā.
Pēdējos gadu desmitos ādas vēža sastopamība pieaugusi visā pasaulē, arī Latvijā. [1; 2] Ļaundabīgas melanomas gadījumu skaits eksponenciāli pieaudzis eiropiešiem ar I—III ādas fototipu. [3] Tiek ziņots, ka melanoma ir visizplatītākais ļaundabīgais audzējs grūtniecības periodā, sastopamība 5—10 gadījumi uz 100 000 grūtnieču, 25 % no visiem ļaundabīgajiem audzējiem, kas tiek diagnosticēti grūtniecības laikā. [1; 4; 5] Ir izdalīta atsevišķa diagnoze — ar grūtniecību asociēta melanoma. Tā ir melanoma, ko diagnosticē grūtniecības laikā vai 12 mēnešus postpartum. [6]
Onihomikoze klīnicistu praksē ir starp biežākajām naga infekcijām un var būt iemesls pacienta psihosociālām problēmām un diskomfortam, sāpēm naga apvidū. Zināmi vairāki riska faktori — hiperhidroze, tinea pedis, psoriāze, kā arī tādi eksogēni faktori kā ciešu apavu nēsāšana, nagu traumatisms, higiēnas un aprūpes pārkāpumi. Risku palielina blakusslimības: cukura diabēts, imūnsupresija, vēnu nepietiekamība, perifēro artēriju slimība un citas.
Ikdienā mūsu āda pilda dažādas funkcijas un nereti ir pirmais orgāns, kas saskaras ar dažādiem fizikāliem un ķīmiskiem faktoriem. Dažas no svarīgākajām ādas funkcijām ir ķermeņa temperatūras regulācija, aizsargbarjeras funkcija pret mehāniskiem, termiskiem un fiziskiem ievainojumiem un bīstamām vielām, kalpo kā sensorais orgāns, piedalās D3 vitamīna sintēzē. Āda arī kalpo kā spogulis dzīves gaitā uzkrātajam saules starojumam, kas var izpausties no ādas fotonovecošanās pazīmēm līdz ļaundabīgu ādas veidojumu attīstībai.
Atopiskais dermatīts (AD), kas tiek dēvēts arī par atopisku ekzēmu, neirodermatītu, endogēnu ekzēmu, ir iekaisīga, niezoša ādas slimība. AD raksturīga hroniska gaita ar remisijām un uzliesmojumiem. Uzliesmojumu laikā ādas iekaisums un izteiktā nieze būtiski negatīvi ietekmē pacienta dzīves kvalitāti un var veicināt miega traucējumu, trauksmes un depresijas attīstību.
Doctus 2022. gada decembra numurā autoru kolektīvs iepazīstināja ar niezes daudzajām sejām, uzzinājām, ka iemesls var slēpties ne tikai dermatoloģiskas, bet arī sistēmiskas vai psihiatriskas patoloģijas ēnā. Šajā turpinājumā aplūkoti vēl citi jautājumi. Kā novērtēt pacientu ar niezi? Kādi diagnostiskie kritēriji jāņem vērā? Kādas ārstēšanas metodes šobrīd ir pasaulē un Latvijā?
Iedzimti melanocītu nēvusi ir dzimumzīmju veids, ko veido melanīnu producējošas šūnas melanocīti, un bērnam tie ir piedzimstot vai parādās pirmajos dzīves mēnešos. Tiek saukti arī par kongenitāliem pigmentšūnu nēvusiem (KMN, congenital melanocytic nevus) vai iedzimtiem nēvusiem, kā arī gigantiskiem pigmentētiem nēvusiem.
Dzīves laikā niezi pieredz visi cilvēki. Nieze jeb pruritus ir dominējošs ādas slimību simptoms. Subjektīvi to var aprakstīt kā slikti lokalizētu, neadaptīvu, parasti nepatīkamu sajūtu, kas izraisa vēlmi kasīties un būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā pirmo reizi Latvijā veikta inovatīva mikroķirurģiska operācija, lai būtiski mazinātu limfedēmas – rokas tūskas – risku sievietēm pēc krūts vēža ārstēšanas.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
