Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska, iekaisīga ādas slimība, kuras klīniskā aina ir ļoti dažāda. Bērns, pieaugušais, seniors, pacients ar tumšu ādas krāsu — katrā no šiem gadījumiem klīnicists sastopas ar tikai šai pacientu grupai raksturīgām pazīmēm. Tā ir māksla laikus atpazīt AD, sākt atbilstīgu terapiju, lai sasniegtu mērķi — no niezes un izsitumiem tīru ādu un pilnvērtīgu dzīves kvalitāti pacientam.
Psoriāze ir iekaisīga, hroniska papuloskvamoza ādas slimība indivīdiem visās vecumgrupās, 2—3 % iedzīvotāju Eiropā. [1; 2] Psoriāzei ir vairāki klīniskie varianti, no kuriem biežākais — plātnīšveida psoriāze jeb psoriasis vulgaris, kas klīniski izpaužas ar norobežotām sārtām papulām un plātnītēm, klātām ar sudrabainām, irdenām zvīņām (1. attēls). Psoriāzes attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai un provocējošiem ārvides faktoriem, bet galveno lomu psoriāzes patoģenēzē spēlē iekaisuma citokīni IL17 un IL23. [3]
Akne ir hroniska, iekaisīga, daudzfaktoru mata—tauku dziedzera vienības slimība. Pēdējos gados aizvien biežāk sāk pievērst uzmanību pieaugušo aknei. Akne pieaugušo vecumā var persistēt, recidivēt vai pirmo reizi parādīties pēc 25 gadu vecuma. [1; 2] Akne negatīvi ietekmē pacienta psihosociālo sfēru. Pacientiem biežāk novēro sliktāku pašvērtējumu, trauksmi, depresiju. [1; 3] Pieaugušo akne ir rezistentāka pret ārstēšanu nekā akne pusaudžu vecumā.
Pēdējos gadu desmitos ādas vēža sastopamība pieaugusi visā pasaulē, arī Latvijā. [1; 2] Ļaundabīgas melanomas gadījumu skaits eksponenciāli pieaudzis eiropiešiem ar I—III ādas fototipu. [3] Tiek ziņots, ka melanoma ir visizplatītākais ļaundabīgais audzējs grūtniecības periodā, sastopamība 5—10 gadījumi uz 100 000 grūtnieču, 25 % no visiem ļaundabīgajiem audzējiem, kas tiek diagnosticēti grūtniecības laikā. [1; 4; 5] Ir izdalīta atsevišķa diagnoze — ar grūtniecību asociēta melanoma. Tā ir melanoma, ko diagnosticē grūtniecības laikā vai 12 mēnešus postpartum. [6]
Onihomikoze klīnicistu praksē ir starp biežākajām naga infekcijām un var būt iemesls pacienta psihosociālām problēmām un diskomfortam, sāpēm naga apvidū. Zināmi vairāki riska faktori — hiperhidroze, tinea pedis, psoriāze, kā arī tādi eksogēni faktori kā ciešu apavu nēsāšana, nagu traumatisms, higiēnas un aprūpes pārkāpumi. Risku palielina blakusslimības: cukura diabēts, imūnsupresija, vēnu nepietiekamība, perifēro artēriju slimība un citas.
Ikdienā mūsu āda pilda dažādas funkcijas un nereti ir pirmais orgāns, kas saskaras ar dažādiem fizikāliem un ķīmiskiem faktoriem. Dažas no svarīgākajām ādas funkcijām ir ķermeņa temperatūras regulācija, aizsargbarjeras funkcija pret mehāniskiem, termiskiem un fiziskiem ievainojumiem un bīstamām vielām, kalpo kā sensorais orgāns, piedalās D3 vitamīna sintēzē. Āda arī kalpo kā spogulis dzīves gaitā uzkrātajam saules starojumam, kas var izpausties no ādas fotonovecošanās pazīmēm līdz ļaundabīgu ādas veidojumu attīstībai.
Atopiskais dermatīts (AD), kas tiek dēvēts arī par atopisku ekzēmu, neirodermatītu, endogēnu ekzēmu, ir iekaisīga, niezoša ādas slimība. AD raksturīga hroniska gaita ar remisijām un uzliesmojumiem. Uzliesmojumu laikā ādas iekaisums un izteiktā nieze būtiski negatīvi ietekmē pacienta dzīves kvalitāti un var veicināt miega traucējumu, trauksmes un depresijas attīstību.
Doctus 2022. gada decembra numurā autoru kolektīvs iepazīstināja ar niezes daudzajām sejām, uzzinājām, ka iemesls var slēpties ne tikai dermatoloģiskas, bet arī sistēmiskas vai psihiatriskas patoloģijas ēnā. Šajā turpinājumā aplūkoti vēl citi jautājumi. Kā novērtēt pacientu ar niezi? Kādi diagnostiskie kritēriji jāņem vērā? Kādas ārstēšanas metodes šobrīd ir pasaulē un Latvijā?
Iedzimti melanocītu nēvusi ir dzimumzīmju veids, ko veido melanīnu producējošas šūnas melanocīti, un bērnam tie ir piedzimstot vai parādās pirmajos dzīves mēnešos. Tiek saukti arī par kongenitāliem pigmentšūnu nēvusiem (KMN, congenital melanocytic nevus) vai iedzimtiem nēvusiem, kā arī gigantiskiem pigmentētiem nēvusiem.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
Akūts vidusauss iekaisums ir vidusauss gļotādas iekaisums, kas skar bungdobumu, aizauss kaula šūnas un Eistāhija (tuba auditiva) kanālu. Biežākais akūta vidusauss iekaisuma cēlonis ir infekcija, kas vidusausī parasti nonāk no aizdegunes caur Eistāhija kanālu. Iekaisuma procesā veidojas tuba auditiva disfunkcija, kas rada vienvirziena vārstules efektu — inficētais sekrēts iekļūst vidusausī, bet tūska kanālā neļauj nodrošināt pilnvērtīgu drenāžu un ventilāciju.
Kuņģa vēzis ir piektā biežākā ļaundabīgā slimība pasaulē, histoloģiski dominējot adenokarcinomai (> 95 %). Ilgtermiņa protonu sūkņu inhibitoru (PSI) lietošana postulēta kā kuņģa vēža riska faktors jau kopš 1980.gada. Un kaut arī pēdējie veiktie sistemātiskie pārskati šo asociāciju apstiprina, izmantotā literatūra kritizēta daudzu metodoloģisko ierobežojumu dēļ, tāpēc PSI un kuņģa adenokarcinomas savstarpējo saistību var uzskatīt par neskaidru. Lai palīdzētu izgaismot neskaidrības, veikts populācijas gadījumu kontroles pētījums, izmantojot prospektīvi ievāktus datus no dažādiem vietējiem reģistriem piecās Ziemeļvalstīs.
Sirds mazspējas pacientiem ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF) ASV klīniskajā praksē līdz šim nav raksturoti reziduālie riski sliktam klīniskajam iznākumam, neskatoties uz nozīmēto četrkāršo farmakoterapiju. Retrospektīva kohortas pētījuma ietvaros tika analizēti klīniskie iznākumi un veselības aprūpes izmaksas pacientiem, kas HFrEF hospitalizēti un izrakstoties saņēmuši četrkāršu sirds mazspējas terapiju.
Semaglutīds ir pierādījis spēju samazināt progresēšanas risku uz 2. tipa cukura diabētu pacientiem pēc miokarda infarkta ar lieko svaru vai aptaukošanos bez cukura diabēta. Tomēr semaglutīda terapijas ieviešana ikdienas klīniskajā praksē ir sarežģīta augsto izmaksu un ierobežotās pieejamības dēļ.
