Aktīniskā keratoze (AK) ir hroniskas, kumulatīvas saules ekspozīcijas rezultātā (> 10—60 gados) izveidojies solārs ādas bojājums, kam raksturīgi atsevišķu vai multiplu, norobežotu vai difūzu, sarkanīgu vai sarkanbrūnu plankumu, papulu vai hiperkeratožu veidošanās. AK tiek definēta kā neinvazīva, agrīna (in situ) plakanšūnu karcinoma. [1]
Laiks maina daudzus bioloģiskos procesus mūsu ķermenī. Novecošanās ir neviendabīgs faktors, kura ietekmes temps uz orgānu sistēmām atšķiras. Bet ko tas dara ar mūsu lielāko orgānu? Vai āda noveco tikai fizioloģiski vai tomēr mēs ar savu uzvedību un paradumiem šo procesu varam negribot paātrināt?
Sausums, zvīņošanās, plaisas, raupja tekstūra un nieze — tā ir daļa no tipiskajiem xerosis cutis jeb sausas ādas simptomiem. Tās iemesli ir traucēta ādas aizsargbarjeras funkcija un nepietiekams mitruma līmenis ādā. Biežāk kserozi novērojam senioriem, bet tā var būt pavadonis daudzām blakusslimībām un izpausties arī jauniem cilvēkiem, ja netiek ievēroti standarta profilaktiskie pasākumi ādas veselības uzturēšanai.
Acne vulgaris jeb akne ir plaši izplatīta daudzfaktoru slimība, kas visbiežāk izpaužas pusaudžu vecumā. Kaut arī dažkārt uzskata, ka tas ir tikai vizuāls defekts, nevis nopietna veselības problēma, derētu aizdomāties — aiz tās slēpjas ne tikai hormonu disbalanss vai ādas disbioze (kas ir jārisina!), bet arī nepārliecinātība par sevi, psiholoģisks distress un depresija.
Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska, recidivējoša ādas iekaisuma slimība, kas izpaužas ar ādas apsārtumu, niezi un lobīšanos. Pasaulē saslimstības biežuma rādītājs bērniem ir 2 %, pieaugušajiem 3—8 %. Katru gadu saslimstība pieaug gan Latvijā, gan pasaulē. Lai gan terapijas pamatprincips ir pareiza ādas kopšana, nereti ar to vien nepietiek.
Psoriāze jeb zvīņēde ir bieža, hroniska, neinfekcioza un imūnmediēta ādas slimība, kas var izraisīt ilgstošu darbnespēju un invaliditāti. Tās etioloģija un patoģenēze nav līdz galam izprasta, tomēr ir skaidrs, ka slimības attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai, kas tālāk neadekvāti aktivē imūnsistēmu.
Melasma (saukta arī par hloazmu, “grūtnieču masku”) ir hroniska, recidivējoša, iegūta hiperpigmentācija epidermā un dermā, rodoties melanīna depozītiem, ko rada hiperreaktīvi melanocīti (bez hiperplāzijas). Tā biežāk sastopama sievietēm, īpaši reproduktīvajā vecumā, ķermeņa vietās, kas visvairāk pakļautas saules iedarbībai, piemēram, uz sejas. [1]
Lai gan visbiežāk psoriāzes izpausmes ir ādā, tā asociēta arī ar sistēmisku iekaisumu un dažādām blakusslimībām (komorbiditātēm), kas saistītas ar autoimūniem procesiem. Viens no šiem procesiem ir psoriātiskais artrīts — iekaisīga, seronegatīva spondiloartropātija, kas kādā dzīves posmā attīstās 13—30 % psoriāzes pacientu.
Āda ir cilvēka orgāns, kas nepārtraukti pakļauts ārējās vides faktoru ietekmei. Mūsu āda darbojas kā biosensors, reaģējot uz izmaiņām apkārtējā vidē, ar mērķi uzturēt organisma homeostāzi. Vides apstākļi ādas stāvokli var iespaidot gan pozitīvā, gan negatīvā veidā: ietekmējot ādas integritāti un traucējot barjerfunkciju. Vesela epidermas barjera ir atslēga uz veselīgu ādu. [1—3]
Diagnoze “atopiskais dermatīts” alergologa kabinetā izskan ļoti bieži. Varētu pat teikt, ka pacienti ar atopisko dermatītu (AD) ir lielākā daļa no visiem pacientiem konsultatīvā poliklīnikā pie bērnu alergologa. Nereti šiem pacientiem jāvelta daudz laika, jo ārsta uzdevums ir izskaidrot slimības būtību, gaitu, iemeslus, profilaksi, un pie katra punkta var aizkavēties ļoti ilgi.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
