Rozā jeb nepigmentētie veidojumi ir liela ādas veidojumu grupa. Klīniski tie var būt ļoti līdzīgi cits citam, taču katrā no gadījumiem atšķiras taktika: konservatīva (sistēmiska vai lokāla) vai ķirurģiska ārstēšana. Nozīme ir veidojuma anamnēzei, taču praksē ne vienmēr un ne visi pacienti spēj precīzi definēt veidojuma vēsturi.
Dermatoskopija ir neinvazīva vizualizācijas metode, kas pēdējos 20 gados kļuvusi par nozīmīgu rīku ādas vēža agrīnai diagnostikai. Metode lielākoties lietojama dermatoloģijā, bet literatūras dati liecina par nozīmi arī citu specialitāšu darbā, piemēram, morfologu, bet īpaši ģimenes ārstu praksē.
2015. gada 16. - 18. aprīlī Vīnē, Austrijā notika 4. Pasaules dermatoskopijas un ādas vizualizācijas kongress, kurā piedalījās arī 14 Latvijas pārstāvji ar klīnisko gadījumu ziņojumiem un stenda referātiem. Ieskatu kongresa norisē un aktualitātēm dermatoskopijā sniedz Dr. Raimonds Karls.
Acne vulgaris ir hroniska iekaisīga ādas slimība, kas izpaužas ar atvērtiem vai slēgtiem komedoniem, kā arī iekaisīgām pāpulām, pustulām un mezgliņiem. Smagos gadījumos novērojamas cistas. Parasti akne skar seju, krūškurvi, muguras augšdaļu un roku augšdaļu. Iekaisīgas aknes dēļ var palikt deformējošas rētas, pēciekaisuma hiperpigmentācija, kas vēl vairāk apstiprina ārstēšanas nepieciešamību.
Būtiska aktualitāte mūsdienās ir dažādu nelabvēlīgu faktoru iedarbība uz ādu, īpaši tās aizsargfunkcijām un barjeras funkcijām. Šie nelabvēlīgie faktori ir klimatiskie apstākļi (Latvijā pārsvarā ir vēss un mitrs klimats), dažādu alergēnu ietekme, fizikāli un ķīmiski faktori.
Aizdomas par dermatīta alerģisku izcelsmi rodas bieži, iespējamo kontaktalergēnu skaits arvien pieaug. Šobrīd zināms ap 3700 vielu, kas var izraisīt alerģisku kontakta dermatītu (AKD). Eiropā vairāk nekā 20% populācijas ir sensibilizēti pret vismaz vienu no biežākajiem kontakta alergēniem, pētījumi liecina, ka Norvēģijā un Vācijā pat 28%. [1]
Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska iekaisīga un recidivējoša ādas slimība. Aprēķini liecina, ka AD skar 25% bērnu un 2–10% pieaugušo ar slimības izplatības dubultošanos vai pat trīskāršošanos pēdējos 30 gados. Slimība ietekmē gan pacienta, gan viņa ģimenes locekļu dzīves kvalitāti, tāpēc ir būtiski piemērot katram pacientam piemērotāko ārstēšanas metodi.
Sēnīšslimības jeb mikozes (no grieķu valodas mikes — sēne) ir infekcijas slimības: akūtas un hroniskas (pēc gaitas), virspusējas un dziļas (pēc ādas un gļotādu bojājuma dziļuma), lokalizētas un izplatītas (pēc slimības formas).
Mūsdienās pīlinga procedūras tiek veiktas ļoti bieži, tāpēc dermatologu ikdienas darbā šī tēma kļūst aizvien aktuālāka. Pīlingu var izmantot gan estētisku, gan medicīnisku bojājumu gadījumā, sākot ar acne radītiem bojājumiem un beidzot ar smagu pēciekaisuma hiperpigmentāciju.
Pēdu sēnīšu infekcija (tinea pedum, atlēta pēda) ir biežākā ādas virspusējo infekciju forma. Zināma jau ilgi, pirmoreiz šāds stāvoklis aprakstīts 1888. gadā (Pellizzari) un vēlāk 1908. gadā (Whitfield un Sabouraud). Virspusējās sēnītes ir 20–25% iedzīvotāju [1], pēdu āda skarta aptuveni 15% iedzīvotāju, daži autori izsaka versiju pat par 70%. [2]
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Pusaudžiem, kuriem 12 gadu vecumā bija personīgais viedtālrunis, biežāk tika konstatēti ēšanas traucējumu simptomi gan 12 gadu vecumā, gan divus gadus vēlāk, salīdzinot ar pusaudžiem, kuriem 12 gadu vecumā viedtālruņa nebija.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
