Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska iekaisīga un recidivējoša ādas slimība. Aprēķini liecina, ka AD skar 25% bērnu un 2–10% pieaugušo ar slimības izplatības dubultošanos vai pat trīskāršošanos pēdējos 30 gados. Slimība ietekmē gan pacienta, gan viņa ģimenes locekļu dzīves kvalitāti, tāpēc ir būtiski piemērot katram pacientam piemērotāko ārstēšanas metodi.
Sēnīšslimības jeb mikozes (no grieķu valodas mikes — sēne) ir infekcijas slimības: akūtas un hroniskas (pēc gaitas), virspusējas un dziļas (pēc ādas un gļotādu bojājuma dziļuma), lokalizētas un izplatītas (pēc slimības formas).
Mūsdienās pīlinga procedūras tiek veiktas ļoti bieži, tāpēc dermatologu ikdienas darbā šī tēma kļūst aizvien aktuālāka. Pīlingu var izmantot gan estētisku, gan medicīnisku bojājumu gadījumā, sākot ar acne radītiem bojājumiem un beidzot ar smagu pēciekaisuma hiperpigmentāciju.
Pēdu sēnīšu infekcija (tinea pedum, atlēta pēda) ir biežākā ādas virspusējo infekciju forma. Zināma jau ilgi, pirmoreiz šāds stāvoklis aprakstīts 1888. gadā (Pellizzari) un vēlāk 1908. gadā (Whitfield un Sabouraud). Virspusējās sēnītes ir 20–25% iedzīvotāju [1], pēdu āda skarta aptuveni 15% iedzīvotāju, daži autori izsaka versiju pat par 70%. [2]
Sezonālās temperatūras svārstības, uzturs, insolācija, ikdienas ieradumi būtiski ietekmē fizioloģisko procesu norisi ādā. Mūsu mērķis ir analizēt, kādas ir vesela cilvēka ādas īpašības ziemā, un sniegt rekomendācijas attiecīgai ādas kopšanai.
5–9% pacientu ar aktīnisko keratozi (AK) dzīves laikā var attīstīties plakanšūnu ādas vēzis. Pēc jaunāko pētījumu datiem AK tiek uzskatīta par plakanšūnu ādas vēža in situ stadiju. Lai novērstu šo vēždraudes risku, pacienti jāārstē savlaicīgi un adekvāti.
Aprēķināts, ka ziemeļvalstīs sausa āda ir 30–32 no 1000 iedzīvotājiem. Pirmā palīdzība sausas ādas gadījumā ir ādu mīkstinošie līdzekļi jeb emolienti.
Medicīna mūsdienās ir vairāku disciplīnu zinātne. Jo gados vecāks pacients, jo vairāk sūdzību par traucējumiem dažādās orgānu sistēmās jāuzklausa ārstam. Anamnēzes dati par kaitīgiem ieradumiem, psiholoģiskiem un sociāliem aspektiem dokumentējami īpaši rūpīgi. Nevis pavirša saruna, bet precīzi uzdoti jautājumi pacientam un viņa tuviniekiem nodrošina ārstēšanas laika un līdzekļu pareizu plānošanu. Izmeklējumiem un analīzēm jābūt pamatotiem. Dermatologs, sniedzot rekomendācijas par ārstēšanos, bieži iesaka izmeklēšanos arī pie citiem speciālistiem (gastroenterologa, endokrinologa, infektologa, ķirurga, ortopēda u.c.). Šā raksta tēma ir diskusija par dažādu specialitāšu ārstu sadarbību pacientu ārstēšanā.
Ik gadu oktobrī tiek atzīmēta Pasaules psoriāzes diena, kuras mērķis ir izglītot sabiedrību par slimības cēloņiem un tās sekām, kā arī pievērst uzmanību jaunu medikamentu nepieciešamībai un pacientu izglītošanai par medikamentu lietošanu. Arī šogad daļa Latvijas dermatologu piedalījās šajā akcijā, pieņemot pacientus bez maksas vai par diferencētu samaksu. Pacienti psoriāzes dēļ cieš gan fiziski, gan psiholoģiski, jo dzīves kvalitātes kritums ir tāds pats kā 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Raksta pamatā ir 2012. gadā izdotās “Psoriāzes ārstēšanas vadlīnijas”.
Ultravioletais starojums (UVS) ir cilvēka apkārtējās vides neatņemama sastāvdaļa. UVB viļņu diapazons ir būtisks biosintēzes procesiem, kad 7-deoksiholesterols pārvēršas D vitamīnā, kas, savukārt, ir svarīgākais nosacījums ne vien kaulu stiprumam, bet daudzām citām organisma funkcijām. Diemžēl pakļautībai UVS (dabiskam un mākslīgam) ir svarīga un vērā ņemama ēnas puse - kanceroģenēzes potenciāls.
Lielbritānijā par farmaceiti strādāju jau gadu — man patīk šī zeme un kultūra, lai gan vēl īsti to nesaucu par savām mājām. Farmaceites darbs ir gana atšķirīgs no Latvijas pieredzes — strādāju kā maiņu farmaceite, un tas nozīmē, ka mana darba diena aizrit dažādās pilsētās, dažādās aptiekās. Turklāt farmaceitiskās aprūpes darbs sniedzas tālu aiz zāļu izsniegšanas robežām un faktiski atbilst klīniskā farmaceita darba specifikai. Tas nozīmē — jāvar pielāgoties un nepārtraukti augt!
Zāles, ko cilvēks lietojis pat pirms vairākiem gadiem, joprojām var ietekmēt mikroorganismus, kas dzīvo viņa zarnās, liecina plašs pētījums, ko veikusi Tartu Universitātes Genomikas institūta pētnieku komanda.
Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai. [4]
Globāli gandrīz 51 % pacientu ar fibromialģiju bija depresija un 47 % pieredzēja trauksmi, liecina jauna metaanalīze. Papildus tika novērotas tendences – trauksmes izplatība ar vecumu samazinās, bet depresijas izplatība pieaug, tomēr netika konstatētas būtiskas atšķirības starp dzimumu proporcijām vai kontinentiem.
Deviņdesmito gadu sākumā, atnākot uz dežūru Rīgas 1. slimnīcā, uz galda ieraudzīju pilnīgi svešas zāles — kaptoprilu. Mūsdienās jebkura ārsta darba ikdiena nav iedomājama bez renīna–angiotenzīna sistēmas blokatoriem (RAB).
