Rozā jeb nepigmentētie veidojumi ir liela ādas veidojumu grupa. Klīniski tie var būt ļoti līdzīgi cits citam, taču katrā no gadījumiem atšķiras taktika: konservatīva (sistēmiska vai lokāla) vai ķirurģiska ārstēšana. Nozīme ir veidojuma anamnēzei, taču praksē ne vienmēr un ne visi pacienti spēj precīzi definēt veidojuma vēsturi.
Dermatoskopija ir neinvazīva vizualizācijas metode, kas pēdējos 20 gados kļuvusi par nozīmīgu rīku ādas vēža agrīnai diagnostikai. Metode lielākoties lietojama dermatoloģijā, bet literatūras dati liecina par nozīmi arī citu specialitāšu darbā, piemēram, morfologu, bet īpaši ģimenes ārstu praksē.
2015. gada 16. - 18. aprīlī Vīnē, Austrijā notika 4. Pasaules dermatoskopijas un ādas vizualizācijas kongress, kurā piedalījās arī 14 Latvijas pārstāvji ar klīnisko gadījumu ziņojumiem un stenda referātiem. Ieskatu kongresa norisē un aktualitātēm dermatoskopijā sniedz Dr. Raimonds Karls.
Acne vulgaris ir hroniska iekaisīga ādas slimība, kas izpaužas ar atvērtiem vai slēgtiem komedoniem, kā arī iekaisīgām pāpulām, pustulām un mezgliņiem. Smagos gadījumos novērojamas cistas. Parasti akne skar seju, krūškurvi, muguras augšdaļu un roku augšdaļu. Iekaisīgas aknes dēļ var palikt deformējošas rētas, pēciekaisuma hiperpigmentācija, kas vēl vairāk apstiprina ārstēšanas nepieciešamību.
Būtiska aktualitāte mūsdienās ir dažādu nelabvēlīgu faktoru iedarbība uz ādu, īpaši tās aizsargfunkcijām un barjeras funkcijām. Šie nelabvēlīgie faktori ir klimatiskie apstākļi (Latvijā pārsvarā ir vēss un mitrs klimats), dažādu alergēnu ietekme, fizikāli un ķīmiski faktori.
Aizdomas par dermatīta alerģisku izcelsmi rodas bieži, iespējamo kontaktalergēnu skaits arvien pieaug. Šobrīd zināms ap 3700 vielu, kas var izraisīt alerģisku kontakta dermatītu (AKD). Eiropā vairāk nekā 20% populācijas ir sensibilizēti pret vismaz vienu no biežākajiem kontakta alergēniem, pētījumi liecina, ka Norvēģijā un Vācijā pat 28%. [1]
Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska iekaisīga un recidivējoša ādas slimība. Aprēķini liecina, ka AD skar 25% bērnu un 2–10% pieaugušo ar slimības izplatības dubultošanos vai pat trīskāršošanos pēdējos 30 gados. Slimība ietekmē gan pacienta, gan viņa ģimenes locekļu dzīves kvalitāti, tāpēc ir būtiski piemērot katram pacientam piemērotāko ārstēšanas metodi.
Sēnīšslimības jeb mikozes (no grieķu valodas mikes — sēne) ir infekcijas slimības: akūtas un hroniskas (pēc gaitas), virspusējas un dziļas (pēc ādas un gļotādu bojājuma dziļuma), lokalizētas un izplatītas (pēc slimības formas).
Mūsdienās pīlinga procedūras tiek veiktas ļoti bieži, tāpēc dermatologu ikdienas darbā šī tēma kļūst aizvien aktuālāka. Pīlingu var izmantot gan estētisku, gan medicīnisku bojājumu gadījumā, sākot ar acne radītiem bojājumiem un beidzot ar smagu pēciekaisuma hiperpigmentāciju.
Pēdu sēnīšu infekcija (tinea pedum, atlēta pēda) ir biežākā ādas virspusējo infekciju forma. Zināma jau ilgi, pirmoreiz šāds stāvoklis aprakstīts 1888. gadā (Pellizzari) un vēlāk 1908. gadā (Whitfield un Sabouraud). Virspusējās sēnītes ir 20–25% iedzīvotāju [1], pēdu āda skarta aptuveni 15% iedzīvotāju, daži autori izsaka versiju pat par 70%. [2]
Nelīdzestība pret izrakstītajiem medikamentiem ir bieži sastopams fenomens medicīnā. Tas ietekmē klīnisko iznākumu un pacienta dzīvildzi kopumā. Īsziņas arvien biežāk tiek izmantotas ikdienas praksē, lai mainītu pacienta uzvedību. Tajā pašā laikā šī metode nav izpētīta – vai tiešām tā nes ieguvumu?
Pētnieki ir analizējuši septiņu dažādu hormonu terapiju ietekmi uz menopauzes simptomiem, trombu, insultu un infarkta risku. Pētījums, kurā piedalījās apmēram miljons sieviešu vecumā no 50 līdz 58 gadiem, ir lielākais un visaptverošākais pašlaik izrakstīto hormonālo vielu pētījums pasaulē. Rezultāti rāda, ka riski atšķiras atkarībā no aktīvās vielas un tā, kā zāles tiek lietotas.
Gandrīz vienbalsīgi nolemts, ka podagras remisijas kritēriji, kas pieņemti 2016.gadā ir jāmaina uz vienkāršākiem. G-CAN (Gout Hyperuricemia and Crystal-Associated Disease Network) ikgadējā pētniecības simpozija laikā sanākušie iepazīstināti ar jauno versiju.
Hroniskas sāpes ir galvenais invaliditātes iemesls pasaulē. Vairākos pētījumos ziņots par hronisku ne–vēža sāpju izplatību 8,7—64,4 %. Tādi hronisku sāpju stāvokļi kā muguras, iegurņa sāpes un fibromialģija saistīti ar kardiovaskulāru slimību attīstību. Kaut saistības mehānisms vēl ir maz pētīts, tiek pieņemts, ka iemesls jāmeklē hroniska iekaisuma virzienā, kas negatīvi ietekmē arī vaskulāro funkciju. Šajā pētījumā analizēts, kā plašas hroniskas sāpes ietekmē kardiovaskulārās disfunkcijas attīstību.
Jauns populācijas pētījums par vīriešiem, kas vecāki par 45 gadiem, norāda, ka insulīna rezistence var būt nozīmīgs riska faktors visbiežāk sastopamās sirds vārstuļu slimības pasaulē – aortas stenozes (AS) – attīstībai.
