Psoriāze ir hroniska autoimūna ādas slimība, kas skar 1—4 % pasaules iedzīvotāju. Tā kā slimība ir hroniska un pacientu ietekmē visa mūža garumā, tā negatīvi iespaido dzīves kvalitāti kopumā, jo pasliktina gan fizisko veselību, gan psihisko labbūtību, gan sociālo dzīvi.
Zarnu mikrobiotu pēta jau sen, bet ādas mikrobiota nozīmīgu lomu ieguvusi tikai pēdējos gados. Īpaši šim jautājumam pievērsušies dermatologi un kosmetologi, piemēram, izstrādājot kopšanas līdzekļus, kas veiksmīgi mijiedarbotos ar mikrobiotu.
Pēdējos 30 gados valstīs, kur pamata iedzīvotāji ir gaišādaini, tiek runāts par faktu, ka ādas ļaundabīgo veidojumu skaits pieaug. Ādas audzēju problemātikā (diagnostikā un ārstēšanā) īpaši akcentē melanomas atpazīšanu, bet milzīgais gadījumu skaita pieaugums saistīts ar audzēju, kuru mēdz saukt par ādas vēža balto karalieni — bazaliomu jeb bazālo šūnu karcinomu.
Maijs ir ādas audzēju atpazīstamības mēnesis, kad norit virkne izglītojošu kampaņu, lai zināšanas par ādas audzējiem veicinātu gan pacientu, gan veselības aprūpes darbinieku līmenī. Viens no bīstamākajiem ādas audzējiem ir melanoma, kas ir ļaundabīgs un parasti pigmentēts veidojums ādā. Tomēr par mikromelanomu jeb melanomu ar mazu diametru informācijas ir salīdzinoši maz, kaut gan audzēju agrīna diagnostika ir viens no diagnostikas mērķiem, lai, efektīvi radikāli ārstējot, novērstu pacientu mirstību un iegūtu izcilu prognozi.
Pētījumi rāda, ka ~ 90 % no ne–melanomas ādas vēžiem un 63 % melanomu ir UV staru kaitīgās ietekmes rezultāts. Lielu daļu šo vēžu varētu novērst dažas vienkāršas darbības: aizsargkrēma lietošana, izvairīšanās no tiešiem saules stariem, saulesbriļļu, cepuru valkāšana. Šobrīd ir pēdējais laiks ar pacientiem pārrunāt individuālo pasākumu kopu, lai pasargātos no ļaundabīga ādas audzēja nākotnē.
Pēciekaisuma hiperpigmentācija jeb PIH (zināma arī kā pēciekaisuma melanoze) ir iegūta reaktīva hipermelanoze, kas attīstās kā sekas pēc ādas iekaisuma. Tā ir viena no biežākajām lāzerprocedūru komplikācijām mūsdienās, kā arī sekas tādām iekaisīgām dermatozēm kā acne vulgaris un lichen planus. [1; 2]
Lai gan mūsdienīgu līdzekļu un paņēmienu klāsts brūču kopšanai un ādas traumu ārstēšanai ir ievērojami plašs, tomēr joprojām rētas ir neizbēgams ādas brūču dzīšanas rezultāts pēc ādas ievainojumiem, traumām un infekcijām.
Akne (acne vulgaris) jeb pinnes ir hroniska iekaisīga ādas slimība, kas skar matu folikulus un tauku dziedzerus. Lai gan akne un tās varianti sastopami visās vecumgrupās, visbiežāk tā novērojama tieši pusaudžiem. Klīniskā aina ir variabla, veidojoties komedoniem, papulām, pustulām un mezgliņiem uz sejas un arī ķermeņa ādas.
Pēdu ādas struktūra, salīdzinot ar citām ķermeņa daļām, ir unikāla. Tās loma ir pārvarēt un pielāgoties ārējiem stresoriem fiziskas slodzes apstākļos, tāpēc epidermā, lielākoties stratum corneum daļā, ir struktūras, kādu nav nekur citur, piemēram, telpiski izkārtots keratīns, lai nodrošinātos pret fizikāliem iedarbības faktoriem.
Klīniskajā praksē botulīns, proti, <em>Clostridium botulinum</em> producēts neirotoksīns, kura darbību raksturo pārejoša šķērssvītrotās muskulatūras hemodenervācija jeb toksīna inducēta neirālās pārvades kavēšana, ir pazīstams jau vairāk nekā 30 gadu. [1]
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Veselības ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par slimnīcu tīkla attīstību, kas šobrīd tiek nodots sabiedriskajai apspriešanai. Tiek plānots pāriet uz trīs līmeņu slimnīcu modeli – lokālajām, reģionālajām un daudzprofilu slimnīcām, aizstājot līdzšinējo piecu līmeņu dalījumu.
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
