Rozācija (rosacea, latīņu val. — sārts) ir hroniska, recidivējoša, iekaisīga dermatoze ar raksturīgām klīniskām izpausmēm sejas centrālajā daļā, kas sākas kā pārejoša, vēlāk stabila eritēma, fonā veidojoties teleangiektāzijām, papulām, pustulām, tauku dziedzeru un saistaudu hiperplāzijai. [1; 2]
Gaisa mitruma un krasu temperatūras maiņu dēļ cieš āda — kļūst sausa, rada diskomforta sajūtu, plaisā, ātrāk noveco, saasinās hronisku ādas slimību izpausmes. Svarīga pareiza kopšana, izvairīšanās no kairinātāju negatīvās ietekmes.
Arvien vairāk par psoriāzi runā kā par sistēmisku slimību, saucot to par “psoriātisku slimību”, jo procesā iesaistās ne tikai āda, bet arī locītavas un iekšējie orgāni. Un, iespējams, ka psoriāze ir neatkarīgs riska faktors blakusslimību attīstībai. [3]
Trihoskopija ir vienkārša, neinvazīva galvas ādas un matu dermoskopiska izmeklēšanas metode, izmantojot optisko dermatoskopu vai videodermatoskopu. Tā ļauj atpazīt morfoloģiskās struktūras, kas nav redzamas ar neapbruņotu aci, un dod iespēju izvērtēt dermatoskopisko atradi dažādos galvas ādas rajonos, kas ir nepieciešami triholoģiskās diferenciāldiagnozes noteikšanai.
Katra ārsta profesionālā darbība saistīta ar ādas virsmas apskati. Vajadzība ieraudzīt, saskatīt un atpazīt veidojumus ir teju katrā specialitātē. Daudziem speciālistiem citās medicīnas nozarēs ir zināmas neskaidrības par ādas vēža iedalījumu un tā klasifikāciju. Šajā rakstā — mūsdienu koncepcija par ādas vēzi.
Pēdu mikoze ir hroniski norisoša slimība ar bojājuma lokalizāciju pēdas pirkstu starppirkstu krokās, pēdas ādā, kā arī ar biežu pēdas pirkstu nagu bojājumu. Cilvēki parasti inficējas sabiedriskās koplietošanas telpās, kur vesela cilvēka pēdas ādā var nokļūt dermatofīti, kas nelabvēlīgu faktoru ietekmē var izraisīt slimības klīniskos simptomus.
Atopiskais dermatīts ir hroniska, niezoša ādas iekaisuma slimība, kas parasti sākas zīdaiņu vecumā. Kopējā populācijā skar līdz 20 % bērnu un 1—3 % pieaugušo. Pēdējos 30 gados atopiskā dermatīta pacientu skaits ir dubultojies. [7]
Nereti pacienti, sajūtot niezi un lobīšanos galvas matainajā daļā, novērojot matu izkrišanu, ne tikai dodas pie speciālista dermatologa, venerologa, bet arī pie ģimenes ārsta, taču citkārt, uzskatot šīs sūdzības par maznozīmīgām, padomu vaicā aptiekā.
Rozācija ir hroniska, recidivējoša dermatoze, kas primāri ietekmē sejas ādu; tā skar ap 10 % Eiropas populācijas. [1; 2] Biežākās klīniskās pazīmes ir sejas apsārtums jeb eritēma, teleangioektātiski asinsvadu paplašinājumi un iekaisīgi papulozi elementi, smagākos gadījumos veidojas fibrozo audu sabiezējumi (biežākais — rinofīma) un patoloģiskajā procesā iesaistās acis (okulāra rozācija). [3; 4]
Klīniskā gadījuma aprakstā pacients ar bazaliomu galvas matainajā daļā. Pacients slimo jau vairāk nekā 20 gadu, taču diagnoze noteikta un histoloģiski apstiprināta tikai šogad. Tas ir atgādinājums tam, cik svarīgi katru no pacientiem izmeklēt a capite ad calcem (no galvas līdz kājām).
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
