Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska, iekaisīga ādas slimība, kuras klīniskā aina ir ļoti dažāda. Bērns, pieaugušais, seniors, pacients ar tumšu ādas krāsu — katrā no šiem gadījumiem klīnicists sastopas ar tikai šai pacientu grupai raksturīgām pazīmēm. Tā ir māksla laikus atpazīt AD, sākt atbilstīgu terapiju, lai sasniegtu mērķi — no niezes un izsitumiem tīru ādu un pilnvērtīgu dzīves kvalitāti pacientam.
Dr. EDGARS ĶIECIS ir Latvijas Universitātes 3. gada rezidents dermatoloģijā, veneroloģijā, kurš pašlaik uz pusgadu ir apmaiņā Astūrijas Centrālajā universitātes slimnīcā (Hospital Universitario Central de Asturias) Spānijā. Viņa draudzīgā, atvērtā komunikācija ļoti piestāv spāņu saulainajam temperamentam. Pats gan smejoties teic, ka esot stresainākais kolēģis nodaļā.
Psoriāze ir iekaisīga, hroniska papuloskvamoza ādas slimība indivīdiem visās vecumgrupās, 2—3 % iedzīvotāju Eiropā. [1; 2] Psoriāzei ir vairāki klīniskie varianti, no kuriem biežākais — plātnīšveida psoriāze jeb psoriasis vulgaris, kas klīniski izpaužas ar norobežotām sārtām papulām un plātnītēm, klātām ar sudrabainām, irdenām zvīņām (1. attēls). Psoriāzes attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai un provocējošiem ārvides faktoriem, bet galveno lomu psoriāzes patoģenēzē spēlē iekaisuma citokīni IL17 un IL23. [3]
Gados vecākiem pieaugušajiem ar aktīnisko keratozi (AK) ir lielāks risks saslimt ar ādas vēzi: plakanšūnu karcinomu (SCC), bazālo šūnu karcinomu (BCC) un melanomu.
Daudzi pacienti ar akni ir ieinteresēti dažādu uztura bagātinātāju (UB) lietošanā, lai uzlabotu savu ādas stāvokli. Tomēr līdz šim nebija skaidra šādu produktu efektivitāte un drošums aknes pacientiem.
Atopiskais dermatīts (AD) ir bieži sastopama hroniska iekaisīga ādas slimība, kas skar arī pieaugušo populāciju visā pasaulē. Jaunākās publikācijās izteikta hipotēze, ka AD varētu būt saistīts ar kognitīvas disfunkcijas attīstību, bet pieejamie individuālo pētījumu rezultāti ir nepilnīgi. Šajā sistemātiskajā pārskatā un meta–analīzē izvērtēta AD un kognitīvās disfunkcijas saistība vidēja un vecāka gadagājuma pacientu vidū.
Nemelanomas ādas vēzis (NMSC) izraisa lielāku skaitu nāves gadījumu pasaulē nekā melanoma, atklāts pētījumā, kura rezultāti prezentēti Eiropas Dermatoloģijas un Veneroloģijas akadēmija (EADV) kongresā Berlīnē.
Akne ir hroniska, iekaisīga, daudzfaktoru mata—tauku dziedzera vienības slimība. Pēdējos gados aizvien biežāk sāk pievērst uzmanību pieaugušo aknei. Akne pieaugušo vecumā var persistēt, recidivēt vai pirmo reizi parādīties pēc 25 gadu vecuma. [1; 2] Akne negatīvi ietekmē pacienta psihosociālo sfēru. Pacientiem biežāk novēro sliktāku pašvērtējumu, trauksmi, depresiju. [1; 3] Pieaugušo akne ir rezistentāka pret ārstēšanu nekā akne pusaudžu vecumā.
Sēnīšinfekcijas cilvēkam sastopamas dažādās formās — sākot ar relatīvi vieglu virspusēju ādas infekciju un beidzot ar invazīvām un hroniskām iekšējo orgānu infekcijām ar augstiem mirstības rādītājiem. Tāda virspusējā sēnīšinfekcija kā “atlēta pēda” ir būtisks sabiedrības veselības slogs — dažās sabiedrības grupās to sastopamības rādītājs ir pat 70 %. Publikācijā [1] apskatīta būtiskākā informācija par tinea pedis un šobrīd zināmo — etioloģija, epidemioloģija, diagnostika un terapija.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
