Emocijas ir svarīgs faktors, kas nosaka hronisku ādas slimību attīstību un paasinājumu veidošanos. Psihodermatoloģija ir medicīnas nozare, kas fokusējas uz ādas, prāta un ķermeņa mijiedarbību. Trešdaļai dermatoloģisko pacientu ir psiholoģiska rakstura problēmas, tieši tāpēc svarīgi to ņemt vērā, ārstējot pacientus ar hroniskām ādas problēmām.
Lai raksturotu ādas un gļotādas iesaisti un tās nozīmi pediatrisko pacientu vidū, kas inficēti ar SARS–CoV–2, tika veikts aprakstošs, analītisks pētījums Madridē, Spānijā – vienā no šobrīd visvairāk skartajiem Covid–19 reģioniem.
Aktīniskā keratoze (AK) ir hroniskas, kumulatīvas saules ekspozīcijas rezultātā (> 10—60 gados) izveidojies solārs ādas bojājums, kam raksturīgi atsevišķu vai multiplu, norobežotu vai difūzu, sarkanīgu vai sarkanbrūnu plankumu, papulu vai hiperkeratožu veidošanās. AK tiek definēta kā neinvazīva, agrīna (in situ) plakanšūnu karcinoma. [1]
Lai veiksmīgi ārstētu psoriāzi, nepieciešams rūpīgi uzraudzīt slimības gaitu un atbildreakciju uz ārstēšanu. Dermatologu ikdienas praksē lietotie slimības smaguma pakāpi novērtējošie rīki neuzrāda to, kā pacients uztver savu slimību. Veiktie pētījumi uzrāda, ka ir vērā ņemama atšķirība starp psoriāzes smaguma pakāpes novērtējumu pacienta un ārsta skatījumā. Izprotot faktorus, kas ietekmē pacienta pašnovērtējumu, ir iespējams uzlabot terapeitisko iznākumu un pacienta apmierinātību ar ārstēšanu.
Laiks maina daudzus bioloģiskos procesus mūsu ķermenī. Novecošanās ir neviendabīgs faktors, kura ietekmes temps uz orgānu sistēmām atšķiras. Bet ko tas dara ar mūsu lielāko orgānu? Vai āda noveco tikai fizioloģiski vai tomēr mēs ar savu uzvedību un paradumiem šo procesu varam negribot paātrināt?
Sausums, zvīņošanās, plaisas, raupja tekstūra un nieze — tā ir daļa no tipiskajiem xerosis cutis jeb sausas ādas simptomiem. Tās iemesli ir traucēta ādas aizsargbarjeras funkcija un nepietiekams mitruma līmenis ādā. Biežāk kserozi novērojam senioriem, bet tā var būt pavadonis daudzām blakusslimībām un izpausties arī jauniem cilvēkiem, ja netiek ievēroti standarta profilaktiskie pasākumi ādas veselības uzturēšanai.
Acne vulgaris jeb akne ir plaši izplatīta daudzfaktoru slimība, kas visbiežāk izpaužas pusaudžu vecumā. Kaut arī dažkārt uzskata, ka tas ir tikai vizuāls defekts, nevis nopietna veselības problēma, derētu aizdomāties — aiz tās slēpjas ne tikai hormonu disbalanss vai ādas disbioze (kas ir jārisina!), bet arī nepārliecinātība par sevi, psiholoģisks distress un depresija.
Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska, recidivējoša ādas iekaisuma slimība, kas izpaužas ar ādas apsārtumu, niezi un lobīšanos. Pasaulē saslimstības biežuma rādītājs bērniem ir 2 %, pieaugušajiem 3—8 %. Katru gadu saslimstība pieaug gan Latvijā, gan pasaulē. Lai gan terapijas pamatprincips ir pareiza ādas kopšana, nereti ar to vien nepietiek.
Psoriāze jeb zvīņēde ir bieža, hroniska, neinfekcioza un imūnmediēta ādas slimība, kas var izraisīt ilgstošu darbnespēju un invaliditāti. Tās etioloģija un patoģenēze nav līdz galam izprasta, tomēr ir skaidrs, ka slimības attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai, kas tālāk neadekvāti aktivē imūnsistēmu.
Melasma (saukta arī par hloazmu, “grūtnieču masku”) ir hroniska, recidivējoša, iegūta hiperpigmentācija epidermā un dermā, rodoties melanīna depozītiem, ko rada hiperreaktīvi melanocīti (bez hiperplāzijas). Tā biežāk sastopama sievietēm, īpaši reproduktīvajā vecumā, ķermeņa vietās, kas visvairāk pakļautas saules iedarbībai, piemēram, uz sejas. [1]
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.