“Endokrinoloģija ir sarežģīta medicīnas nozare, tāpēc ekskluzīva. Nereti diagnozes noteikšana līdzinās krustvārdu mīklas risināšanai, kad pie rezultāta nonāc, ejot pakāpeniski, soli pa solim. Un tas man vienmēr šķitis saistoši,” uzsver viena no valsts labākajām endokrinoloģēm, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra ambulatorās daļas vadītāja Dr. UNA GAILIŠA.
Renāte Helda, endokrinoloģe “Veselības centrs 4”, Siguldas slimnīcā: "Kopš 1990. gadiem neatceros tik daudz ielaistu un nolaistu cukura diabēta gadījumu. Ar citām endokrīnajām slimībām pašreiz nav tik slikti, bet sekas varbūt vēl tikai parādīsies, piemēram, laikus neizoperēti vairogdziedzera vēži, kam prognoze ir samērā laba, ja tos ārstē savlaicīgi."
Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?
Latvijā ārkārtējā situācija, pasaulē izsludināta globālā pandēmija COVID–19 dēļ. Šis nepārprotami ir ļoti īpašs laiks ikkatram no mums — mūsu lasītājiem — ārstiem slimnīcās, ambulancēs, praksēs, farmaceitiem aptiekās, arī mācībspēkiem, studentiem, rezidentiem. Kopš brīža, kad sākām šā numura veidošanu, situācija ir krietni izmainījusies. Rakstu autoriem un intervētajiem speciālistiem īsi pirms šā numura izdošanas vaicājām, kā mainījusies viņu ikdiena, kādus vārdus viņi teiktu kolēģiem.
XXI gadsimta vadlīniju un instrukciju medicīnu, sauktu arī par pavārgrāmatu medicīnu, radīja labs nodoms — lai izvairītos no kaitēšanas pacientam. Taču tā nes līdzi arī jautājumus par ārsta radošumu, intuīciju, “vidējiem pacientiem” iepretī pacienta individuālām īpatnībām, arī par farmācijas industrijas un administratoru spiedienu.
Dakteres VALDAS STALTES kabinetā Talsos ir ļoti silti, un sarunā ar viņu var just, ka darbā ar pacientiem viņai svarīgs ir tieši emocionālais siltums — saruna un acu kontakts, jo pirms gadiem pašas piedzīvotā autoavārija likusi uz dzīvi skatīties pavisam citādi. Viņas kabinetā pie sienām ir mazbērnu fotogrāfijas, kas atgādina, ka dzīvē svarīgākas par darbu ir citas vērtības.
Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Pirms diviem gadiem žurnāls The Lancet izvaicāja medicīnas studentus, praktizējošus ārstus un profesorus par nākotnes medicīnas izaicinājumiem. Līdzīgu jautājumu uzdevām Latvijas medicīnas nozaru līderiem — kādas slimības veidos smaguma centru nākotnē un kā pret tām cīnīsimies?
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Hroniska nieru slimība (HNS), kas definēta kā patoloģiska albuminūrijas koncentrācija vai aprēķinātais glomerulārās filtrācijas ātrums (aGFĀ), kas ir mazāks par 60 ml/min/1,73 m2 ilgāk par 90 dienām, skar 6–10% no kopējās populācijas visā pasaulē. Kā norādīts pētījumā, visplašāk izmantotais prognozēšanas rīks - nieru mazspējas (NM) riska vienādojums (kidney failure risk equation) - personām ar HNS nespēj vienlaicīgi novērtēt gan NM risku, gan nāves risku, līdz ar to var sniegt neobjektīvas NM riska prognozes.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.