ASV veiktā pētījumā secināts, ka zems D vitamīna līmenis var būt saistīts ar paaugstinātu 2.tipa cukura diabēta risku. Pētījumā ar 900 dalībniekiem secināja, ka 25 [OH]D vitamīna līmenis virs 30 mg/mL ir saistīts ar statistiski ticami zemāku diabēta risku.
D vitamīna daudzums organismā mūsu platuma grādos ir ļoti būtisks. Lai neciestu no hipovitaminozes sekām D vitamīna trūkuma dēļ, pacientiem jārekomendē tā regulāra lietošana atbilstīgās devās un samērīgi 25(OH)D līmenim asinīs.
Austrālijā veiktā pētījumā pierādīja, jo agrīnāk attīstās 2.tipa cukura diabēts, jo augstāks mirstības risks no sirds slimībām un insulta, bet zemāks mirstības risks no ļaundabīga audzēja.
Iepriekš veiktos pētījumos, kuros analizēja saistību starp tiroīdo funkciju un kopējo mirstību, kardiovaskulāro saslimšanu iznākumu un pēkšņu nāvi, tika iegūti atšķirīgi rezultāti. Šajā pētījumā tika analizēta saistība starp tiroīdstimulējošo hormonu (TSH) un šiem iznākumiem populācijā balstītā kohorta pētījumā.
Medikaments, ko lieto augsta asinsspiediena pazemināšanai, var pasargāt līdz pat 60 % augsta riska pacientus no 1.tipa cukura diabēta attīstības.
Cilvēkiem ar cukura diabētu ir divas reizes lielāks kataraktas attīstības risks nekā vispārējā populācijā un relatīvais risks visaugstākais ir 45 – 54 gadu vecumā, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Eye
Cukura diabēta pacienti, kuriem izrakstīts biežāk lietotais diabēta medikaments metformīns, retāk ievēro medikamenta lietošanas nosacījumus blakusparādību dēļ, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Diabetes, Obesity and Metabolism.
Pēdējos gados gan Latvijā, gan pasaulē cukura diabēta ārstēšanā parādās arvien jauni medikamenti, tomēr insulīnterapija joprojām ir vienīgais ārstēšanas veids 1. tipa cukura diabēta pacientiem un ieņem nozīmīgu vietu 2. tipa cukura diabēta terapijas izvēlē gan kombinācijā ar perorālajiem medikamentiem, gan monoterapijā.
Iepriekš veiktos pētījumos izteikta hipotēze, ka oksidatīvais stress var ietekmēt 2.tipa cukura diabēta patoģenēzi. Uzturs, īpaši bagāt ar augļiem un dārzeņiem, satur sastāvdaļas ar augtu antioksidatīvo aktivitāti, kas var palīdzēt kumulēt antioksidatīvo efektu.
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Gastroezofageālais atvilnis (GEA) jeb kuņģa satura nokļūšana barības vadā ar vai bez regurgitācijas un vemšanas ir plaši sastopams zīdaiņu populācijā. Pirmajā dzīves mēnesī vismaz vienu reizi dienā atvilnis skar 72 % jaundzimušo, bet sešu mēnešu vecumā — 56 % zīdaiņu. Atviļņa biežums pēc gada vecuma samazinās, tomēr tā izplatība atkal pieaug pusaudžu vecumā. [13; 24]
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Prokinētiķi ir medikamentu klase, kas paredzēta gastrointestinālās motilitātes uzlabošanai — vai nu reģionāli, vai visa zarnu trakta ietvaros. Katram medikamentam ir savi plusi un mīnusi, turklāt mēdz būt ierobežoti dati par ieguvumiem starp prokinētiķu klasēm. Šis ir neliels apskats par dopamīna antagonistiem, kas pieejami Latvijā, — metoklopramīdu, domperidonu un itroprīdu.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
