Gestācijas cukura diabēts (GCD) ir bieža grūtniecības komplikācija, par ko uzskata jebkuras pakāpes glikozes panesības traucējumus, kas pirmo reizi attīstījušies grūtniecības laikā. Pēc Starptautiskās Diabēta federācijas 2017. gada datiem, GCD katru gadu ietekmē aptuveni 14 % grūtniecību visā pasaulē, kas atbilst apmēram 18 miljoniem piedzimušo bērnu.
Pacienti vizītē pie ārsta visbiežāk dodas ar sūdzībām, kas ietekmē ikdienas pašsajūtu, retāk uzmanību pievēršot it kā tikai vizuāliem defektiem. Taču zem tiem var slēpties nozīmīgi klīniskie riski.
Cilvēkiem ar neatklātiem glikozes traucējumiem ir augstāks miokarda infarkta un peridontīta risks, secināts pētījumā, kurš veikts Karolinskas institūtā Zviedrijā.
Pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu, kuri piedzīvo hipoglikēmijas epizodes sliktas glikozes kontroles dēļ, ir paaugstināts visu cēloņu demences, Alcheimera demences un vaskulāras demences risks, pētījuma rezultāti prezentēti 21. Eiropas endokrinoloģijas kongresā.
Aptaukošanās ir saistīta ar paaugstinātu trauksmes un depresijas risku bērniem un pusaudžiem, šis risks nav saistīts ar tādiem tradicionāliem riska faktoriem kā vecāku psihiskās saslimšanas un sociālekonomiskais stāvoklis.
Metformīna lietošana pasargā no 2.tipa cukura diabēta attīstības pacientus ar augstu risku pat 15 gadus, īpaši tos, kuriem ir augsts sākotnējais glikozes līmenis un sievietes ar gestācijas diabētu.
Bērniem un jauniešiem, kuru mātēm ir bijis gestācijas cukura diabēts, ir divreiz lielāka iespējamība, ka attīstīsies cukura diabēts līdz 22 gadu vecumam.
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka cukura diabēts kopā ar onkoloģiskām, kardiovaskulārām un hroniskam elpceļu slimībām pieder četru “nekomunicējamo” jeb hronisko slimību grupai, kuru pieaugošā izplatība un ar tām saistītās komplikācijas ir aktuāls jautājums 21. gadsimta sabiedrības veselības aprūpē, jo šīs slimības ir iemesls 65 % nāves cēloņu.
Gastroezofageālais atvilnis (GEA) jeb kuņģa satura nokļūšana barības vadā ar vai bez regurgitācijas un vemšanas ir plaši sastopams zīdaiņu populācijā. Pirmajā dzīves mēnesī vismaz vienu reizi dienā atvilnis skar 72 % jaundzimušo, bet sešu mēnešu vecumā — 56 % zīdaiņu. Atviļņa biežums pēc gada vecuma samazinās, tomēr tā izplatība atkal pieaug pusaudžu vecumā. [13; 24]
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Prokinētiķi ir medikamentu klase, kas paredzēta gastrointestinālās motilitātes uzlabošanai — vai nu reģionāli, vai visa zarnu trakta ietvaros. Katram medikamentam ir savi plusi un mīnusi, turklāt mēdz būt ierobežoti dati par ieguvumiem starp prokinētiķu klasēm. Šis ir neliels apskats par dopamīna antagonistiem, kas pieejami Latvijā, — metoklopramīdu, domperidonu un itroprīdu.