Veselības statistikas datubāzē “Reģistrēto ievainojumu skaita sadalījums pēc ievainojuma veida, dzimuma un vecuma grupām” [1] norādīts, ka sievietēm 60—85 un vairāk gadu vecumā Latvijā 2020. gadā kopā bija 2032 kaulu lūzumi, neprecizējot lokalizāciju. Vai bija iespējams nepieļaut daļu no šiem lūzumiem?
Ir salīdzinoši maz datu, pēc kā vadīties, lai izvēlētos antikonvulsīvo terapiju pacientiem ar pēcinsulta epilepsiju. Joprojām eksistē teorētiskas bažas par šīs medikamentu grupas negatīvajiem aspektiem uz pacientu izdzīvotību. Piemēram, ASV Pārtikas un zāļu pārvalde nesen ziņojusi par potenciāliem proaritmogēniem lamotrigīna efektiem.
Miega traucējumu pārvaldība bieži vien sākotnēji nonāk ģimenes ārsta pienākumu lokā, turklāt nereti šie pacienti miega problēmu risināšanai jau gadiem lietojuši trankvilizatorus, nemaz neapzinoties ilgtermiņa sekas.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi pēc tireoīdektomijas un tālāka vairogdziedzera stimulējošā hormona nomākšana var būt iemesls negatīvam efektam uz glikozes homeostāzi pacientiem ar vairogdziedzera vēzi.
Pierādījumi par papildu ieguvumu remdesivīra lietošanai kombinācijā ar deksametazonu ir nelieli, turklāt trūkst ziņu par vēlamo zāļvielas sākšanas laiku.
Sistēmiski lietojamie kortikosteroīdi tiek lietoti Covid–19 terapijā ar mērķi novērst hiperiekaisuma reakciju. Šobrīd esošie pierādījumi pieļauj, ka no tā ir kāds ieguvums mirstības mazināšanai. Līdz šim nav izvērtēts ne kortikosteroīdu efekts, ne optimālas terapeitiskās devas, ne arī pacientu grupas, kam šāda terapijas izvēle varētu būt noderīga.
Atopiskais dermatīts ir hroniska, rekurenta un iekaisīga ādas slimība, kas pieprasa arvien jaunu ārstēšanas metožu ieviešanu, lai nodrošinātu ātru ādas stāvokļa uzlabošanos un niezes mazināšanos. Šā pētījuma mērķis bija noskaidrot upadacitiniba un dupilumaba drošuma un efektivitātes profilus, tos salīdzināt vidēji smaga līdz smaga atopiskā dermatīta gadījumā.
Eiropas Zāļu aģentūras (EZA) Drošuma komiteja (PRAC) veikusi izvērtēšanu, kā rezultātā Gijēna-Barē sindroms (GBS) tiks norādīts kā <em>Covid-19 Vaccine Janssen</em> ļoti reta blakusparādība, informē ZVA
Kopš 1960. gada, kad pirmā hormonālās kontracepcijas (HK) tablete nonāca pārdošanā un sievietēm visā pasaulē pavērās jaunas iespējas ne tikai savas dzīves plānošanā, bet arī dažādu ginekoloģisku slimību ārstēšanā, ar apskaužamu regularitāti šī tēma kā karsts kartupelis viļāta ne tikai cilvēku mutē, bet arī mediju pirmajās lapās, sākot no totāla nolieguma un beidzot ar absolūtu dievināšanu. Būsim godīgi — visos viedokļos ir sava daļa patiesības.
Kardiovaskulārā riska atpazīšana, korekta novērtēšana un mērķtiecīga rīcība, lai jau primārajā profilaksē nepieļautu akūtu kardiovaskulāru notikumu attīstību, ne vienmēr ir viegls uzdevums.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
