Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [1] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas. Iepriekšējā <em>Doctus</em> numurā apskatījām mikrobiotas attīstību un to ietekmējošos faktorus. Šoreiz turpinām ar rekomendācijām probiotiku lietošanā atbilstīgi Pasaules Gastroenteroloģijas organizācijas globālajām vadlīnijām.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Zināms, ka pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) var attīstīties komplikācijas no nieru veselības puses. Taču nav zināms, vai zems aGFĀ varētu būt predisponējošais faktors IZS attīstībai nākotnē.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Zviedru pētnieki konstatējuši, ka senioriem ar celiakiju ir augstāks risks attīstīties trausluma sindromam (<em>frailty</em>) piecu gadu laikā nekā tiem, kam celiakijas nav.
“Studiju laikā endokrinoloģija mani saistīja vairāk nekā citas medicīnas jomas. Tomēr, kad rezidentes statusā nonācu gastroenteroloģijas nodaļā Stradiņos, mani savos apskāvienos ievilka gastroenteroloģija,” atzīst gastroenteroloģe, interniste AIGA STĀKA, Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un uztura terapijas centra 10. gastroenteroloģijas nodaļas virsārste. Viņa arī audzina jauno ārstu paaudzi, būdama Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Internās medicīnas katedras docente.
Funkcionāli zarnu darbības traucējumi ir bieža kuņģa—zarnu trakta problēma gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pēdējos gados šo traucējumu raksturošanai izvēlēts termins, kas jau norāda uz to patoģenēzi: zarnu trakta—smadzeņu mijiedarbības traucējumi. Jau kādu laiku funkcionālu gremošanas trakta traucējumu rašanos saista ar izmaiņām zarnu trakta—smadzeņu ass darbībā. [6] Tomēr vēlākie pētījumi parādīja, ka precīzāks apzīmējums būtu zarnu—mikrobiotas—smadzeņu ass, tādējādi uzsverot mikrobiotas lomu ass disregulācijā. [11; 15]
Žults atvilnis jeb žults reflukss, jeb duodenogastroezofageālais reflukss ir medicīnisks stāvoklis, kad žults, kas ir aknu ražota gremošanas sula, no divpadsmitpirkstu zarnas plūst uz kuņģi un reizēm uz barības vadu. Šis atvilnis var izraisīt diskomfortu, sāpes un citus simptomus, kas bieži vien ir līdzīgi skābes refluksa (gastroezofageālā atviļņa slimības jeb GEAS) simptomiem un sūdzībām.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.