Celiakijas gadījumā tievajās zarnās transglutamināze 2 izraisa glutamīna atlikumu deamidēšanu glutēna peptīdos, kas pastiprina T šūnu stimulāciju un izraisa gļotādas ievainojumus. Transglutamināzes 2 inhibīcija ir iespējama celiakijas ārstēšana.
Eksokrīnā aizkuņģa dziedzera nepietiekamība pacientiem ar hronisku pankreatītu (HP) ir iemesls daudziem dzīves kvalitāti ietekmējošiem simptomiem. HP pacientiem bieži novēro dažādus gremošanas traucējumus (caureja, diskomforts vai sāpes vēderā, meteorisms, biežāka vēdera izeja, utt.), uzturvielu, mikroelementu deficītu (piemēram, taukos šķīstošu vitamīnu). Šo simptomu kopums ne tikai traucē ikdienā, bet ir iemesls paaugstinātiem mirstības un nāves riskiem.
Neskatoties uz pieejamām vadlīnijām ASV, kas uzsver nepieciešamību vakcinēties (vai dokumentēt imunitātes faktu) pret A un B hepatītu pacientiem ar hronisku aknu slimību, šie ieteikumi tiek ievēroti nepietiekamā līmenī.
Rutīnas kolonoskopija tiek rekomendēta, lai izslēgtu kolorektālā vēža iespējamību pacientiem, kas saņēmuši medikamentozu terapiju resnās zarnas divertikulīta dēļ. Tomēr, gadījumos, kad pacientam diagnosticēts nekomplicēts divertikulīts ar datortomogrāfijas palīdzību, klīniskā nozīme rutīnas kolonoskopijai tiek plaši diskutēta.
Ambulatorā praksē divertikulīts visbiežāk tiek ārstēts vai nu kombinējot metronidazolu ar fluorohinolonu vai arī izmantojot amoksicilīna–klavulānskābes monoterapiju. Šā brīža rekomendācijas liek apsvērt fluorohinolonu aizstāšanu ar citiem līdzekļiem, kamēr pastāv alternatīvas.
Visos veselības aprūpes līmeņos strādājošie bērnu speciālisti ļoti bieži konsultē pacientus ar aizcietējumiem. Pirmajā dzīves gadā aizcietējumi sākas 17—40 % bērnu. Tie bieži asociējas ar neregulāru un/vai sāpīgu defekāciju, enkoprēzi (fēču nesaturēšanu) un sāpēm vēderā.
Pētījumu apskatā secināts, ka 20 % pacientu ar apstiprinātu Covid-19 diagnozi ir tikai kuņģa un zarna trakta simptomi. Kuņģa zarnu trakta simptomi, kas ir saistīti ar Covid-19, var būt ļoti dažādi, tai skaitā apetītes zudums, slikta dūša, vemšana, caureja un vēdersāpes.
Šķiet — cik gan daudz gastroenterologi var runāt un rakstīt par atviļņa slimību, taču ikdienas darbā tā mūs nebeidz pārsteigt. Jau sen gastroezofageālu atvilni (GERS) mēs neizskatām kā tikai dedzināšanu aiz krūšu kaula vai grēmas, īpaša uzmanība tiek pievērsta atipiskiem GERS simptomiem jeb ekstraezofageālam atvilnim.
Kairināto zarnu etioloģijā un norisē nozīmīgi ir psihoemocionālie un vides faktori. Precīza izpratne par dažādu faktoru mijiedarbību, psihodiagnostika paver iespējas psihoemocionālam atbalstam un ārstēšanai, lai vēl papildus samazinātu slimības simptomu biežumu un izteiktību, uzlabotu pacienta psihisko veselību un psihoemocionālo labklājību.
Miljoniem cilvēku pasaulē skābi mazinošus līdzekļus — protonu sūkņu inhibitorus (PSI) lieto tādu slimību ārstēšanai kā grēmas, gastrīts un kuņģa čūla. Zviedrijas Karolinskas institūta pētnieki ziņo, ka ilgstoša šo medikamentu lietošana varētu palielināt risku demences attīstībai.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
