Pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IBD) ir lielāks miokardīta, īpaši smaga miokardīta, risks nekā iedzīvotājiem bez IBD pat 20 gadus pēc diagnozes noteikšanas, lai gan absolūtais risks ir zems.
Disbakterioze kā termins lielākoties sākotnēji saistās tikai ar problēmām zarnu traktā, nereti piemirstot mikroorganismu nozīmi ārpus tā. Līdzsvars visās jomās — to noteikti varam teikt arī par cilvēka mikrobiomu: pārmērīga nevēlamo baktēriju augšana un labvēlīgo baktēriju samazināšanās ietekmē gan zarnu traktu, gan citas orgānu sistēmas. Šajā rakstā ekspertes gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un zobārstniecībā stāsta par disbakteriozes nozīmi šo specialitāšu ietvaros.
Čūlainais kolīts (ČK) ir viena no divām nopietnām iekaisīgām zarnu slimībām, kurai raksturīga viļņveidīga gaita (paasinājumi—uzlabošanās), tāpēc vajadzīgas dažādas terapeitiskas stratēģijas, lai iespējami ilgi uzturētu slimības remisiju. Šobrīd ČK nav izārstējams, taču ir iespējas mazināt simptomus, uzlabot dzīves kvalitāti un novērst risku komplikāciju attīstībai.
Antibiotiku lietošanas izraisīta caureja ir izplatīta problēma mūsdienās un sastopama 6—25 % pacientu, no tiem 10—20 % gadījumu caureja saistīta ar <em>C. difficile</em> infekciju (CDI). Tā kļuvusi par būtisku saslimstības un mirstības cēloni gados vecākiem pacientiem.
Gastroezofageālā refluksa slimības (GERS) sastopamības rādītāji pasaulē ir 8—33 %. Katram desmitajam pieaugušajam rietumvalstu iedzīvotājam GERS simptomi izpaužas ik nedēļu. Pacientiem, kuriem ir smagas pakāpes GERS, attīstās tādas komplikācijas kā ezofagīts, peptiska striktūra, Bareta barības vads.
Liela un ilgstoša populācijā balstīta pētījuma rezultāti liecina, ka pacientiem vecumā virs 50 gadiem ar klīniski noritošu Helicobacter pylori infekciju (CAHPI) ir par 11 % paaugstināts Alcheimera slimības (AD) risks.
Kolonoskopija ir izšķirīgs diagnostikas un terapeitiskais instruments, ar kura palīdzību pārbaudīt pacienta resno zarnu. Tomēr ir būtiski ņemt vērā indikācijas un kontrindikācijas procedūrai, lai izvairītos no nepamatotas vai nevajadzīgas kolonoskopijas. Kolonoskopija ir kļuvusi par populāru metodi kolorektālā vēža skrīningam un dažādu kuņģa—zarnu trakta apakšējo daļu slimību ārstēšanai.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir vispārīgs termins hroniskām iekaisīgām zarnu slimībām, un to izplatība ir aptuveni 0,5 %. Galvenie IZS veidi ir čūlainais kolīts un Krona slimība. Atšķirībā no kairinātu zarnu sindroma (KZS), IZS izraisa redzamus zarnu gļotādas bojājumus.
Vēdersāpes ir viens no izplatītākajiem simptomiem bērniem, kura dēļ satrauktie vecāki meklē ārsta palīdzību. Sāpes var izpausties dažādi: akūti, kad vajadzīga neatliekama iejaukšanās, un tad tās var būt dzīvībai bīstamas slimības pazīme, bet tās var būt arī hroniskas, kad diagnostika ir ilgstoša un rūpīgi jāievāc anamnēze.
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir simptomu kopums, kas iekļauj vēdersāpes un izmainītu vēdera izeju — gan caureju, gan aizcietējumus, gan mainīgu vēdera izeju, kad caurejas mijas ar aizcietējumiem. Šādu simptomu gadījumā, kad ir izslēgtas organiskas patoloģijas gremošanas traktā, var runāt par KZS. [1]
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
