Staphylococcus aureus bakterēmija (SAB) ir saistīta ar augstāku saslimstību un mirstību pacientu vidū, kas saņem uzturošo hemodialīzi (HD). Šajā pētījumā skaidroja izmaiņas klīniskajos un mikrobioloģiskajos raksturlielumos, to saistību ar klīnisko iznākumu šai pacientu grupai divdesmit viena gada periodā.
RNS mesendžera vakcīnas pret Covid-19 netika atklātas mātes pienā, secināts nelielā pētījumā, kas veikts ASV. Sākotnējie pierādījumi liecina, ka mRNS vakcīnai nav transmisijas uz zīdaini.
Bērni var pieredzēt SARS–CoV–2 pēcvīrusa sindromu, bet nav skaidrs, cik plaši šī vecuma grupa tiek skarta.
Garais Covid ir definēts kā simptomu saglabāšanās vairāk kā trīs mēnešus pēc inficēšanās ar SARS–CoV–2. Lai labāk izprastu slimības ilgtermiņa gaitu un simptomu etioloģiju, tika analizēta Covid–19 pacientu kohorta prospektīvi.
Pēc abu Covid-19 devu saņemšanas vairāk nekā 9 no 10 vēža slimniekiem bija laba imūnā atbilde uz Covid-19 mRNS vakcīnām, bet augsta riska pacientu apakšgrupās šādu saistību neievēroja.
Biežāka sifilisa sijājošā diagnostika var veicināt agrīnāku slimības atklāšanu un samazināt infekcijas transmisiju. Lai noskaidrotu, vai biežāka sifilisa testēšana varētu būt noderīga, pētnieki līdz ar rutīnas HIV vīrusa slodzes noteikšanu pētījuma grupā veica arī sifilisa testus. Pētījuma primārais mērķis bija noskaidrot to, cik ļoti šāda prakse veicina agrīna sifilisa atklāšanu.
Pētījumā atklāja, ka simptomi pēc Covid-19 saglabājās sešus mēnešus pēc Covid-19 izslimošanas vieglā un vidēji smagā formā. Biežākie simptomi bija smaržas/ garšas zudums, nogurums, aizdusa, koncentrēšanās grūtības un atmiņas problēmas.
Profilakse un sabiedrības veselības nostādņu ievērošana ir viens no svarīgākajiem pasākumiem, lai mazinātu Covid–19 infekcijas izplatību, īpaši pie ierobežotas vakcīnas pieejamības daudzās valstīs un iztrūkstošām terapeitiskajām iespējām. No vienkāršākajiem profilakses pasākumiem jāatzīmē sociālā distancēšanās un laba roku higiēnas prakse.
Covid-19 ir saistīts gan ar pārejošiem, gan ar pastāvīgiem sistēmiskiem simptomiem, kas, šķiet, nav tiešs vīrusu infekcijas rezultāts. Iespējamais šo simptomu skaidrojums ir autoantivielas.
Bažas par to, ka gripas sezona varētu pārklāties ar jau esošo Covid–19 pandēmiju un vēl vairāk noslogot veselības aprūpes sistēmu, tomēr nepiepildījās. 2020.–2021.gada gripas sezonu var raksturot ar neraksturīgi zemu vīrusa cirkulāciju visā ASV teritorijā.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
