Gripa ir bīstama infekcijas slimība smago komplikāciju dēļ. Gripa visbīstamākā ir personām, kas pieder pie ekstrēmajām vecuma grupām – bērniem līdz piecu gadu vecumam, kā arī veciem cilvēkiem. Mirstība no gripas un “gripas” pneimonijas ir visaugstākā veco ļaužu grupā (> 65 gadiem). Rakstā aktualizētas gripas plaušu un ekstrapulmonālās komplikācijas, kā arī gripas vakcinācijas indikācijas.
Žurnāla novembra numurā sākām rakstu sēriju par daudzveidīgajiem cilvēka herpesvīrusiem: no morfoloģijas un patoģenēzes līdz klīniskajai ainai un ārstēšanai. Šoreiz lasiet par citomegalovīrusu (CMV; HHV-5), cilvēka herpesvīrusu-6 un cilvēka herpesvīrusu-7 (HHV-6, HHV-7), kā arī Gammaherpesviridae – Epšteina-Barras vīrusu (EBV; HHV-4) un cilvēka herpesvīrusu-8 (HHV-8).
Doctus novembra numurā sākām trīs rakstu sēriju par daudzveidīgajiem herpesvīrusiem - tajā bija plašs izklāsts par Herpes simplex vīrusiem, to morfoloģiju un klīniskajām izpausmēm; šajā numurā - par Varicella zoster vīrusu (VZV; HHV-3), kas ierosina divas slimības: vējbakas (varicella; chickenpox) un jostas rozi (herpes zoster; shingles). Rakstā lasiet par šo vīrusu infekciju epidemioloģiju, klīnisko ainu un ārstēšanu.
Pie herpesvīrusu dzimtas (Herpesviridae) pieder ap 200 vīrusu, kas ir patogēni cilvēkiem, gliemjiem, abiniekiem, zivīm, putniem un dzīvniekiem. Herpesvīrusu vairākums ir sugas specifiski un spēj inficēt tikai kādas noteiktas sugas saimnieku. Dzīvnieku herpesvīrusi, izņemot pērtiķa herpesvīrusu B (B virus), nav bīstami cilvēkam. Pašlaik ir atklāti astoņi cilvēka herpesvīrusi (1. tabula). B virus infekcija norit ar ādas un gļotādu bojājumu un bieži komplicējas ar smagu mielītu un encefalītu, kas bez savlaicīgas, adekvātas antivirālas terapijas ap 80% gadījumu ir fatāls.
Jau 15. gadsimtā zinātnieki un ārsti ievēroja faktu, ka ar sifilisu slimām sievietēm dzimst slimi bērni. Vēlāk rūpīgi un detalizēti tika aprakstīta agrīna iedzimta sifilisa klīnika un simptomātika, jo galvenokārt uz to balstījās slimības diagnostika. Pateicoties 20. gadsimta sākumā veiktiem zinātniskiem pētījumiem, tika atklāts slimības izsaucējs Treponema pallidum (1903-1905) un uzsākta sifilisa serodiagnostika (Wassermann,1906), kas pilnveidojās un ar laiku tika papildināta ar citām nespecifiskām un specifiskām serodiagnostikas metodēm. Seksuāli transmisīvo slimību, tostarp sifilisa, savlaicīga diagnostika, terapija un profilakse joprojām ir aktuāla.
Jēdziens vakcīna mūsdienās neaprobežojas ar protekciju pret infekcioziem aģentiem: runa ir par kontraceptīvajām vakcīnām, vakcīnām pret vēzi, vakcīnām pret atkarībām utt. Ja nodalām zinātniekus no klīnicistiem, pirmos vispirms interesē jaunu vakcīnu, novatorisku to formu, vektoru un kombināciju radīšana, otros – vakcīnu izmantošana reālam pacientam. Jāatzīmē, ka kvantitatīvi medicīniskajā periodikā šobrīd dominē pirmais aspekts. Apskatam savukārt piedāvāti daži interesanti plašāk lietotu un aktuālu vakcīnu novērojumi un klīniskie aspekti. Pielikumā – īsas ziņas no pasaules masu medijiem.
Akūta aknu mazspēja (AAM) ir ne pārāk bieža, taču ļoti smaga un dramatiska komplikācija, kas nereti skar jaunus, spēcīgus cilvēkus, arī bērnus. Latvijā gadā varētu būt ap 30-40 AAM gadījumu pieaugušajiem un 15-20 gadījumu bērniem (neoficiāli dati). Lai glābtu slimnieku no drošas bojāejas, AAM gadījumu vairākumā ir steidzami jāveic aknu transplantācija. Diemžēl Latvijā to vēl neveic un slimnieki ar AAM tiek pārvesti uz intensīvās terapijas nodaļām, kur reanimatologi cīnās par šo pacientu dzīvību, izmantojot mūsu klīnikās pieejamos līdzekļus.
Diagnostiski sarežģītais slimības gadījums demonstrē, ka bez pārliecinošas morfoloģiskas atrades, balstīta tikai uz radioloģisko un klīnisko ainu, audzēja diagnoze var būt pārsteidzīga. Publikācijas mērķis ir parādīt komplicētu netipisku slimības gaitu, kas noritēja dažādos stacionāros un nodaļās, grūtības slimības diagnostikā un ilgstošu daudzveidīgu ārstēšanu.
Gadsimtiem ilgi tuberkuloze ir skārusi visneaizsargātāko pasaules iedzīvotāju daļu – cilvēkus produktīvākajā vecumā –, graujot viņu veselību un tās sabiedrības ekonomiku un labklājību, kurā viņi dzīvo. Ir izvirzīts mērķis – līdz 2015. gadam par 50% samazināt saslimstību ar tuberkulozi un mirstību no tās. Kādas ir problēmas un to iespējamie risinājumi pašreizējā situācijā?
Hospitālī iegūtā pneimonija (HIP) skar astoņus no tūkstoša hospitalizēto slimnieku (0,8%). Hospitālī iegūtā pneimonija ir otrā biežākā hospitālī iegūtā infekcija pēc hospitālī iegūtās urīnceļu infekcijas. Īpaši bieži (15-20%) HIP skar intensīvās terapijas nodaļu slimniekus. Šajā rakstā centīsimies atspoguļot hospitālī iegūtas pneimonijas diagnostikas un ārstēšanas aktuālās, Amerikas Torakālās biedrības un Amerikas Infekcijas slimību biedrības kopīgi izstrādātās, vadlīnijas.
Zīdaiņu kolikas ir zarnu un smadzeņu mijiedarbības traucējumi, kuru cēloņi joprojām nav pilnībā izprasti. Prerspektīvā kohortas pētījumā pētnieki analizēja, vai mātes uztura kvalitāte un noteiktu potenciāli alerģisku pārtikas produktu lietošana grūtniecības laikā ir saistīta ar koliku un ekzēmas attīstību zīdaiņiem.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Sāpes kaklā un faringīts primārajā aprūpē gan pieaugušo, gan bērnu vidū nav retums, īpaši rudenī un ziemā. Klīniski novērojams iekaisums rīklē, aizdegunē un/vai kakla mandelēs, taču diferencēt starp virālu vai bakteriālu (retāk — sēnīšu) ierosinātāju mēdz būt izaicinoši. Pieaugošās antimikrobiālās rezistences rādītāju dēļ ir īpaši svarīgi noteikt, vai pacientam tiešām nepieciešama antibakteriāla terapija vai tomēr jāizmanto simptomātiska pieeja.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
