Gripa ir bīstama infekcijas slimība smago komplikāciju dēļ. Gripa visbīstamākā ir personām, kas pieder pie ekstrēmajām vecuma grupām – bērniem līdz piecu gadu vecumam, kā arī veciem cilvēkiem. Mirstība no gripas un “gripas” pneimonijas ir visaugstākā veco ļaužu grupā (> 65 gadiem). Rakstā aktualizētas gripas plaušu un ekstrapulmonālās komplikācijas, kā arī gripas vakcinācijas indikācijas.
Žurnāla novembra numurā sākām rakstu sēriju par daudzveidīgajiem cilvēka herpesvīrusiem: no morfoloģijas un patoģenēzes līdz klīniskajai ainai un ārstēšanai. Šoreiz lasiet par citomegalovīrusu (CMV; HHV-5), cilvēka herpesvīrusu-6 un cilvēka herpesvīrusu-7 (HHV-6, HHV-7), kā arī Gammaherpesviridae – Epšteina-Barras vīrusu (EBV; HHV-4) un cilvēka herpesvīrusu-8 (HHV-8).
Doctus novembra numurā sākām trīs rakstu sēriju par daudzveidīgajiem herpesvīrusiem - tajā bija plašs izklāsts par Herpes simplex vīrusiem, to morfoloģiju un klīniskajām izpausmēm; šajā numurā - par Varicella zoster vīrusu (VZV; HHV-3), kas ierosina divas slimības: vējbakas (varicella; chickenpox) un jostas rozi (herpes zoster; shingles). Rakstā lasiet par šo vīrusu infekciju epidemioloģiju, klīnisko ainu un ārstēšanu.
Pie herpesvīrusu dzimtas (Herpesviridae) pieder ap 200 vīrusu, kas ir patogēni cilvēkiem, gliemjiem, abiniekiem, zivīm, putniem un dzīvniekiem. Herpesvīrusu vairākums ir sugas specifiski un spēj inficēt tikai kādas noteiktas sugas saimnieku. Dzīvnieku herpesvīrusi, izņemot pērtiķa herpesvīrusu B (B virus), nav bīstami cilvēkam. Pašlaik ir atklāti astoņi cilvēka herpesvīrusi (1. tabula). B virus infekcija norit ar ādas un gļotādu bojājumu un bieži komplicējas ar smagu mielītu un encefalītu, kas bez savlaicīgas, adekvātas antivirālas terapijas ap 80% gadījumu ir fatāls.
Jau 15. gadsimtā zinātnieki un ārsti ievēroja faktu, ka ar sifilisu slimām sievietēm dzimst slimi bērni. Vēlāk rūpīgi un detalizēti tika aprakstīta agrīna iedzimta sifilisa klīnika un simptomātika, jo galvenokārt uz to balstījās slimības diagnostika. Pateicoties 20. gadsimta sākumā veiktiem zinātniskiem pētījumiem, tika atklāts slimības izsaucējs Treponema pallidum (1903-1905) un uzsākta sifilisa serodiagnostika (Wassermann,1906), kas pilnveidojās un ar laiku tika papildināta ar citām nespecifiskām un specifiskām serodiagnostikas metodēm. Seksuāli transmisīvo slimību, tostarp sifilisa, savlaicīga diagnostika, terapija un profilakse joprojām ir aktuāla.
Jēdziens vakcīna mūsdienās neaprobežojas ar protekciju pret infekcioziem aģentiem: runa ir par kontraceptīvajām vakcīnām, vakcīnām pret vēzi, vakcīnām pret atkarībām utt. Ja nodalām zinātniekus no klīnicistiem, pirmos vispirms interesē jaunu vakcīnu, novatorisku to formu, vektoru un kombināciju radīšana, otros – vakcīnu izmantošana reālam pacientam. Jāatzīmē, ka kvantitatīvi medicīniskajā periodikā šobrīd dominē pirmais aspekts. Apskatam savukārt piedāvāti daži interesanti plašāk lietotu un aktuālu vakcīnu novērojumi un klīniskie aspekti. Pielikumā – īsas ziņas no pasaules masu medijiem.
Akūta aknu mazspēja (AAM) ir ne pārāk bieža, taču ļoti smaga un dramatiska komplikācija, kas nereti skar jaunus, spēcīgus cilvēkus, arī bērnus. Latvijā gadā varētu būt ap 30-40 AAM gadījumu pieaugušajiem un 15-20 gadījumu bērniem (neoficiāli dati). Lai glābtu slimnieku no drošas bojāejas, AAM gadījumu vairākumā ir steidzami jāveic aknu transplantācija. Diemžēl Latvijā to vēl neveic un slimnieki ar AAM tiek pārvesti uz intensīvās terapijas nodaļām, kur reanimatologi cīnās par šo pacientu dzīvību, izmantojot mūsu klīnikās pieejamos līdzekļus.
Diagnostiski sarežģītais slimības gadījums demonstrē, ka bez pārliecinošas morfoloģiskas atrades, balstīta tikai uz radioloģisko un klīnisko ainu, audzēja diagnoze var būt pārsteidzīga. Publikācijas mērķis ir parādīt komplicētu netipisku slimības gaitu, kas noritēja dažādos stacionāros un nodaļās, grūtības slimības diagnostikā un ilgstošu daudzveidīgu ārstēšanu.
Gadsimtiem ilgi tuberkuloze ir skārusi visneaizsargātāko pasaules iedzīvotāju daļu – cilvēkus produktīvākajā vecumā –, graujot viņu veselību un tās sabiedrības ekonomiku un labklājību, kurā viņi dzīvo. Ir izvirzīts mērķis – līdz 2015. gadam par 50% samazināt saslimstību ar tuberkulozi un mirstību no tās. Kādas ir problēmas un to iespējamie risinājumi pašreizējā situācijā?
Hospitālī iegūtā pneimonija (HIP) skar astoņus no tūkstoša hospitalizēto slimnieku (0,8%). Hospitālī iegūtā pneimonija ir otrā biežākā hospitālī iegūtā infekcija pēc hospitālī iegūtās urīnceļu infekcijas. Īpaši bieži (15-20%) HIP skar intensīvās terapijas nodaļu slimniekus. Šajā rakstā centīsimies atspoguļot hospitālī iegūtas pneimonijas diagnostikas un ārstēšanas aktuālās, Amerikas Torakālās biedrības un Amerikas Infekcijas slimību biedrības kopīgi izstrādātās, vadlīnijas.
KRISTĪNE un SURADŽS INDAKA (Suraj Indaka) MUNASINGHES ir pāris, kas viens otru papildina gan ikdienas dzīvē, gan profesionālajā darbībā — neirologs un ergoterapeite, audzina meitiņu un sapņo par rāmu dzīvi mazpilsētā. Viņi lieliski apvieno kultūru un raksturu dažādību un apliecina, ka mīlestības vārdā ir iespējams viss — arī no tālās Šrilankas pārcelties uz dzīvi Latvijā, perfekti apgūt latviešu valodu, studēt rezidentūrā nacionālajā programmā un ar lepnumu strādāt reģionālajā slimnīcā.
Fiziskās aktivitātes intervences — aerobās nodarbības, kombinēti aerobāie un spēka treniņi, kā arī spēka treniņi — bija saistītas ar uzlabotu dzīves kvalitāti (QoL) sievietēm ar krūts vēzi, kuras saņem ķīmijterapiju. Meta-analīze parādīja aptuveni 66 % varbūtību, ka sievietes fizisko aktivitāšu grupās ziņos par labākiem iznākumiem nekā pacientes, kuras saņēma tikai standarta aprūpi.
Katram piektajam bērnam ar obstruktīvu miega apnoju (OSA) un preoperatīvi ieplānotu stacionēšanu intensīvās terapijas nodaļā pēc tonsilektomijas piedzīvotas respiratoras komplikācijas. Pie šādas atziņas nonākuši pētījuma autori, kas veikuši viencentra novērojumu pētījumu, lai noskaidrotu, cik bieži sastopamas respiratoriskas komplikācijas pēc tonsilektomijas pediatriskiem OSA pacientiem un kādi ir iespējamie riska faktori.
Pierādījumi tam, vai kafija un tēja kā ietekmē kognitīvo veselību, līdz šim nav bijuši skaidri definēti. Turklāt, lielākajā daļā pētījumu par kafiju nav precizēts, vai efekts novērojams kafijai ar kofeīnu vai bez. Šā iemesla dēļ veikts prospektīvs kohortas pētījums ASV, lai analizētu saistību starp kafijas vai tējas uzņemšanu un demences risku / kognitīvo funkciju.
Klīniskais pētījums pierādīja, ka cilvēki vidēji zaudēja aptuveni 21% no sava ķermeņa svara.
