Iedzimta citomegalovīrusa (CMV) infekcija ir biežākā iedzimtā infekcija, inficēto jaundzimušo skaits attīstītajās valstīs ir 0,6 %. [1] Intrauterīna inficēšanās ar CMV ir galvenais iemesls bērnu sensorineirālam dzirdes zudumam un smagiem neiroloģiskiem bojājumiem, izraisot bērnu cerebrālo trieku, garīgu atpalicību, redzes traucējumus un epileptiskas lēkmes.
Lai gan ik gadu pavasarī, vasarā un agrā rudenī plašsaziņas līdzekļos publicēti brīdinājumi ievērot piesardzību saistībā ar ērču aktivizēšanos, Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati liecina, ka saslimstības rādītāji ar tādām ērču pārnestām infekcijas slimībām kā ērču encefalīts, Laimas slimība un anaplazmoze būtiski nemainās.
Gripa ir viens no biežākajiem bērnu saslimstības un mirstības iemesliem pasaulē. Ik gadu gripas epidēmijas laikā tiek reģistrēti 3—5 miljoni saslimšanas gadījumu un 290 000—650 000 nāves gadījumu pieaugušajiem un bērniem — tā vēsta Pasaules Veselības organizācijas dati. [1]
Lai gan HIV infekcija XXI gadsimtā tiek uzskatīta par hronisku, kontrolējamu infekciju, ar kuru cilvēks var nodzīvot ilgu mūžu, Latvijā tāda prognoze pagaidām attiecas uz nelielu skaitu ar HIV inficēto. Galvenais šķērslis tam ir novēlota HIV infekcijas atklāšana.
2018. gadā simtgade bija ne tikai Latvijai, bet arī vienai no lielākajām pasaules krīzēm mūsdienu vēsturē veselības jomā — gripas pandēmijai, kas pazīstama ar nosaukumu “spāņu gripa”. Vīrusinfekcija skāra trešdaļu pasaules iedzīvotāju, nomira 50—100 miljoni cilvēku. [16; 20]
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis — atgādināt, ka ar tuberkulozi (TB) var saslimt jebkurš un pat tad, ja dzīvo sociāli labvēlīgā vidē. TB radītais slogs sabiedrības veselībai joprojām ir aktuāls gan pasaulē, gan Latvijā.
Mialģiskais encefalomielīts/hroniskā noguruma sindroms (ME/CFS) ir hroniska, kompleksa slimība: CNS un imūnsistēmas traucējumi, šūnu enerģijas metabolisma un jonu transporta disfunkcija, sirds—asinsvadu sistēmas traucējumi. [8]
Gripas spēku pasaule pirmo reizi juta 1918. gadā, kad gripas epidēmija paņēma vairāk nekā 50 miljonus dzīvību, inficējot vairāk par trešdaļu pasaules iedzīvotāju. Pēdējā gadsimtā bijušas četras pandēmijas, ko izraisījusi A tipa gripa, pēdējā — 2009. gadā.
Lai gan slimnīcas parasti saista ar domu par veselības atjaunošanu, tomēr antibiotiku plašā lietošana un mikroorganismu unikālā spēja tām pielāgoties radījušas situāciju, kad slimnīca pacientam var kļūt arī par draudu.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
