Šoreiz nevis viens klīniskais gadījums, bet trīs it kā nesaistīti klīniskie gadījumi, kas tomēr izrādās saistīti, tiem visiem ir viens ierosinātājs — Aspergillus spp. Šie klīniskie gadījumi liek atcerēties par aspergillām rezistentu slimību gadījumā.
Ikdienas dermatovenerologa praksē diezgan bieži pacienti ar gonokoku infekciju (īpaši, ja tā noris asimptomātiski vai ar minimālu simptomātiku) netiek pilnvērtīgi izmeklēti gan ārstu neinformētības dēļ par klīniskiem variantiem un slimības komplikācijām, gan nezinot par mūsdienu laboratoriskām izmeklēšanas metodēm.
Varicella zoster vīruss klīniski var izpausties gan ar vējbakām (primārā forma), gan ar herpes zoster jeb jostas rozes infekciju (sekundārā slimības forma). Slimo gan imūnkompetenti, gan imūnkompromitēti pacienti. Turklāt herpes zoster infekcija ir iespējama cilvēkiem, kas pārslimojuši vējbakas neatkarīgi no to formas smaguma. Vīruss latenti persistē spinālajos ganglijos un, atkārtoti aktivējoties, var izraisīt infekcijas uzliesmojumu. Atkārtotas aktivācijas mehānisms nav pilnīgi skaidrs, biežāk slimo cilvēki pēc 60 gadu vecuma. Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir parādīt visai biežas infekcijas norisi un ārstēšanu pacientiem ar traucētu imūnsistēmas darbību.
Laimas slimība, kas savu nosaukumu ieguvusi artrīta uzliesmojuma dēļ 1972. gadā Konektikutas štata Laimas pilsētā [1], ir biežākā ērču pārnēsātā infekcijas slimība Eiropā un Ziemeļamerikā. [2] Lai gan slimība izplatījusies plaši un veikti daudzi pētījumi, klīniskās prakses ietvaros joprojām ir virkne neskaidru jautājumu. Rakstā apkopoti literatūras dati un starptautiskas vadlīnijas par laimboreliozi (Laimas slimību).
Vasara ir brīvdienu un ceļojumu laiks. Katru gadu visā pasaulē cilvēki dodas vairāk nekā 900 miljonos ārvalstu ceļojumu. Ceļošana ir saistīta ne tikai ar atpūtu un patīkamu emociju gūšanu, bet arī ar veselības riskiem. Daudzi no šiem riskiem ir samazināmi, ievērojot piesardzības pasākumus pirms ceļojuma, tā laikā un pēc ceļojuma. Šajā rakstā atgādinām vispārzināmas lietas, ko atcerēties pašiem un ko ieteikt un atgādināt pacientiem pirms ceļojumiem. Lai visiem izdevušās brīvdienas!
Clostridium difficile ir baktērija, kas var izraisīt simptomus no caurejas līdz dzīvībai bīstamam resnās zarnas iekaisuma. C. difficile visbiežāk skar gados vecākus pieaugušos slimnīcās vai ilgtermiņa aprūpes iestādēs un parasti rodas pēc antibakteriālu līdzekļu lietošanas. [2] Pēdējos gados C. difficile infekcija (CDI) kļuvusi par arvien nozīmīgāku hospitālu infekciju ar smagāku gaitu un grūtāku ārstniecības procesu. Clostridium difficile ir Grama pozitīva, anaeroba, sporu veidojoša baktērija. To var kultivēt no izkārnījumiem 1–3% veselu pieaugušo un 30% zīdaiņu. [1]
Šīs klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir atgādināt par it kā vienkāršu un visiem labi zināmu infekcijas slimību – kašķi – un to, kādas var būt sekas, ja šī slimība netiek ārstēta. Latvijā pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2012. gadā (janvāris–novembris) bija reģistrēti 1452 kašķa gadījumi. Vidējais kašķa gadījumu skaits 2007.–2011. gadā bija 792,8 gadījumi gadā.
Pēdējos gados dažādu medicīnas nozaru vadošie speciālisti un praktizējošie ārsti Latvijā aktualizējuši jautājumu par pneimokoku infekcijas radīto slogu veselības aprūpei, par vakcinācijas nepieciešamību un vakcīnu izvēles principiem. Tāpēc Latvijas Infektologu un hepatologu asociācija uz diskusiju aicināja nozaru vadošos speciālistus un diskusijas mērķis bija noteikt nopietna riska grupas, kam būtu nepieciešama vakcinācija pret pneimokoku infekciju, kā arī izveidot rekomendācijas bērnu un pieaugušo vakcinācijai pret šo infekciju.
Mūsu platuma grādos retāk, bet pasaulē bieži sastopams aknu abscesa izraisītājs – entamoeba hystolitica. Šajā klīniskajā gadījumā – par sievieti, kas pēc ceļojuma uz Āzijas valstīm saslima ar šo aknu abscesa izraisītāju, kā arī par viņas veiksmīgu izārstēšanu ar metronidazolu.
Pašlaik ir zināmi septiņi atšķirīgi hepatītu ierosinoši vīrusi: A, B, C, D, E, G, TT, kā arī viens vīrushepatīta kandidāts – SEN vīruss, par kura lomu hepatītu attīstībā nepieciešama papildinformācija, bet tā saistība ar primāru hepatocelulāru karcinomu gan ir pierādīta. Vīrushepatīts B ir viena no vissarežģītākajām pašlaik zināmajām infekcijas slimībām, jo šo slimību ierosinošais vīruss ir ārkārtīgi komplicēti strukturēts un arī tāpēc, ka slimības attīstības “loģistika” jeb patoģenēze ir komplicēta, atsevišķos posmos pat paradoksāla.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
Akūts vidusauss iekaisums ir vidusauss gļotādas iekaisums, kas skar bungdobumu, aizauss kaula šūnas un Eistāhija (tuba auditiva) kanālu. Biežākais akūta vidusauss iekaisuma cēlonis ir infekcija, kas vidusausī parasti nonāk no aizdegunes caur Eistāhija kanālu. Iekaisuma procesā veidojas tuba auditiva disfunkcija, kas rada vienvirziena vārstules efektu — inficētais sekrēts iekļūst vidusausī, bet tūska kanālā neļauj nodrošināt pilnvērtīgu drenāžu un ventilāciju.
No 2026. gada 8. janvāra Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāru “Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” vadīs ilggadējais centra ārsts un Torakālās ķirurģijas un invazīvās pneimonoloģijas klīnikas vadītājs Ints Siliņš. Stacionāra līdzšinējā galvenā ārste un vadītāja bija Andra Cīrule savu profesionālo posmu šajā amatā noslēdza 2025. gada decembra beigās.
Sirds mazspējas pacientiem ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF) ASV klīniskajā praksē līdz šim nav raksturoti reziduālie riski sliktam klīniskajam iznākumam, neskatoties uz nozīmēto četrkāršo farmakoterapiju. Retrospektīva kohortas pētījuma ietvaros tika analizēti klīniskie iznākumi un veselības aprūpes izmaksas pacientiem, kas HFrEF hospitalizēti un izrakstoties saņēmuši četrkāršu sirds mazspējas terapiju.
Semaglutīds ir pierādījis spēju samazināt progresēšanas risku uz 2. tipa cukura diabētu pacientiem pēc miokarda infarkta ar lieko svaru vai aptaukošanos bez cukura diabēta. Tomēr semaglutīda terapijas ieviešana ikdienas klīniskajā praksē ir sarežģīta augsto izmaksu un ierobežotās pieejamības dēļ.
