Pirms Berlīnes mūra krišanas ar alerģiju sirga 5% Austrumvācijas iedzīvotāju, savukārt Rietumvācijā alerģisku cilvēku bija 25%. Desmit gadu pēc apvienošanās bijušajā Austrumvācijā dzīves apstākļi un pārtikas produktu drošība bija ievērojami uzlabojusies, toties alerģisku cilvēku skaits – pieckāršojies, sasniedzot tādu pašu līmeni kā rietumu kaimiņiem. Šis ir uzskatāms piemērs, kas apstiprina sen novērotu parādību: mazattīstītajās valstīs ir ievērojami mazāka alerģiju un autoimūno slimību prevalence nekā attīstītajās valstīs. Tā, piemēram, augstākais alerģisko cilvēku īpatsvars ir Lielbritānijā – 33%. Ja runājam par 1. tipa cukura diabētu, kas attīstās, veidojoties autoantivielām pret paša organisma aizkuņģa dziedzera beta šūnām, tad tādā valstī kā Afganistāna šī slimība nav sastopama gandrīz nemaz. [1]Dr. habil. med., profesors Anatolijs Danilāns, Latvijas Gastroenterologu asociācijas prezidents: Tēma par higiēnas hipotēzi un helmintu terapiju ir zinātniski saistoša. Protams, tā nav panaceja, bet jauns skatījums autoimūno slimību izpratnē. Vācijā Krona slimības terapijā diezgan plaši izmanto matgalvja oliņas, Latvijā vēl tam neesam gatavi – trūkst informācijas, kā arī resursu. Katrā ziņā – interesanti!
Šis klīniskais gadījums ir nopietna viela pārdomām – kā jācīnās par pacienta dzīvību un cik dārgi tas maksā: laiks, resursi, emocijas. Un – kā vienmēr pēc kara, kad katram aizmugurē stāvošajam ir skaidrs, kā vajadzēja karot, – kāda ir profilakses stratēģija un taktika? Antibakteriālā profilakse pirms ķirurģiskām manipulācijām, neaizmirstot stomatoloģiju, – jā vai nē?
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķi – diferenciāldiagnostikas grūtības pacientei ar neskaidras etioloģijas drudzi, retas slimības kombinācija ar ginekoloģisku infekciju uz IUS fona un multidisciplināras pieejas nozīmīgums retu slimību diagnostikā un pareizās terapijas taktikas izvēlē.
Par vīrushepatītiem (VH) mūsdienās dēvē infekcijas slimību grupu, kuras izraisītāji ir vairāki atšķirīgi vīrusi un kuru ierosinātās patoloģijas galvenā, bet ne vienīgā bojājuma vieta organismā ir aknas, faktiski aknu šūnas. Pašlaik ir zināmi septiņi atšķirīgi hepatītus ierosinoši vīrusi: A, B, C, D, E, G, TT, kā arī viens vīrushepatīta ierosinātāja “kandidāts” – SEN vīruss (skat. tabulu). Šā raksta mērķis – iepazīstināt lasītājus ar vīrushepatīta A īpašo vietu.
Laimas slimība ir sistēmiska slimība, ko izraisa spirohetas Borrelia burgdorferi. Katru gadu Latvijā reģistrē vairākus simtus saslimšanas gadījumu, izplatību šeit nodrošina divas ērču sugas - Ixodes ricinus (nāk no Eiropas un lielākoties sastopama Daugavas kreisajā krastā) un Ixodes persulcatus (nāk no Krievijas un sastopama Daugavas labajā krastā). Sezonas laikā arvien svarīgi ir aktualizēt šo problēmu.
Lai gan Latvija nav ehinokoku infekcijas endēmiskais reģions, tomēr tā būtu jāiekļauj aknu cistisko veidojumu diferenciāldiagnozē un šaubu gadījumos jānosaka antivielas pret ehinokokiem. Ārstēšana ir infektologa un/vai ķirurga komandas darbs.
Demonstrācijas mērķis – neskaidras ģenēzes hepatīta diferenciāldiagnostika, šoreiz kā viena no infekciozās mononukleozes sindroma (MNS) izpausmēm. Šī problēma varētu kļūt aktuālāka, jo Epšteina-Barras vīruss pēc literatūras datiem ir viens no biežākajiem izsaucējiem, tomēr pastāv arī citi infekciozie aģenti, kas var izsaukt infekciozās mononukleozes sindromu, piemēram, HIV infekcija. Ņemot vērā, ka pieaug HIV izplatība, iespējams, šie sindromi kļūs biežāki.
Pirms diviem gadsimtiem tuberkuloze nogalināja katru ceturto. Mūsdienās stāvoklis ir ievērojami uzlabojies, bet slikti dzīves apstākļi, narkotikas, alkohols, hroniskas slimības, īpaši diabēts un AIDS, rada smagas komplikācijas un diagnostikas grūtības. Rakstā aplūkots AIDS pacients ar ģeneralizētu tuberkulozi, kurš droši vien bija glābjams, ja HIV infekcija būtu agrīni diagnosticēta un ārstēta.
Pēdējo piecu gadu laikā ievērojami pieaug mikroorganismu rezistence pret antimikrobiskajiem līdzekļiem. Parādās arvien jauni mikroorganismu aizsardzības mehānismi, un daudzas patogēnās baktērijas ir kļuvušas multirezistentas. Antibiotiku lietošana ir galvenais riska faktors, kāpēc veidojas rezistence. Aptuveni 75% no antibiotikām tiek lietotas ambulatori, un pētījumi rāda – tieši šajā sektorā tās visbiežāk arī tiek lietotas nelietderīgi. Līdz ar to visiedarbīgākā intervence antibiotiku lietošanas samazināšanā var būt tieši ambulatorajā praksē.
Pirmajā dzīves gadā autiņu dermatīts skar līdz pat 50—70 % bērnu. [1] Autiņbiksīšu dermatīts parasti ir viegli noritošs, pašlimitējošs stāvoklis, kam nepieciešama minimāla iejaukšanās. Dažas no ārstēšanas metodēm ietver ādas kopšanu, atbilstošu higiēnu un izvairīšanos no jebkādām kairinošām vielām.
Šķērsgriezuma aptauja parādīja, ka sociālie mediji bieži ietekmē ārstēšanas lēmumus bērniem un jauniem pieaugušajiem ar alopēciju, taču tieši patērētājiem paredzētie ārstēšanas līdzekļi bija saistīti ar nevienmērīgu efektu, zemu apmierinātību un atsevišķos gadījumos arī blaknēm.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
Secināts, ka intracelulārs histamīna sastāvs bazofilajos leikocītos nenorāda uz ātru, atliktu, vēlīnu vai neeksistējošu atbildes reakciju uz hroniskas spontānas nātrenes (HSN) ārstēšanu ar omalizumabu. Nav iespējams paredzēt arī ārstēšanas ilgumu.
Pilnvērtīgs un kvalitatīvs miegs ir ārkārtīgi būtisks labas veselības priekšnosacījums, savukārt miega medicīna jeb somnoloģija ir atsevišķa medicīnas nozare, kas strauji attīstās gan Latvijā, gan pasaulē. Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisku slimību divvirzienu saistību. Šajā rakstā divās daļās tiks uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos.
