2007. gada 10.-12. oktobrī uz prāmja Regina-Baltica maršrutā Rīga-Stokholma-Rīga un Stokholmā notika Science Nordic kongress ģimenes un laboratorajā medicīnā. Šim kongresam bija vairākas interesantas iezīmes, kas to izcēla citu līdzīgu pasākumu vidū. Pirmkārt, tika akcentēts jautājums par jauno kvalitātes standartu ģimenes ārstu doktorātos un laboratorijās ieviešanu praksē. Otrkārt, jautājums par labu un auglīgu sadarbību starp ģimenes un laboratorijas ārstiem, ko, esmu pārliecināts, šis kongress veicināja. Arī šī publikācija veltīta minētajiem jautājumiem.
Malārija apdraud aptuveni divus miljardus pasaules iedzīvotāju, galvenokārt tropu-subtropu zemēs. Lēš, ka ik 30 sekundēs pasaulē mirst viens tropiskās malārijas slimnieks. Latvijas iedzīvotāji dažkārt saslimst ar malāriju pēc uzturēšanās tropu un subtropu zemēs, dažreiz pat tad, ja ievēro profilakses pasākumus. Latvijā pēdējos desmit gados ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad ar malāriju saslimst cilvēks, kurš no valsts nav izbraucis. Šajos gadījumos slimības avots bija netālu dzīvojošs neizārstēts malārijas slimnieks, kurš ar malāriju inficējies, uzturoties tropu-subtropu zemē. Šādi gadījumi ir iespējami, jo arī Latvijā dzīvo malārijas pārnēsātāji – Anopheles sugas odi. Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona valstīs laika posmā no 1990. līdz 2003. gadam no ievestas tropiskās malārijas miruši gandrīz 900 cilvēki. Ap 75% no visiem ievestās malārijas gadījumiem šajā reģionā reģistrēti Francijas kontinentālajā daļā, Lielbritānijā, Vācijā un Itālijā.
Raksta pirmajā daļā (Doctus, 2007, septembris) tika aplūkota sadzīvē iegūtas pneimonijas epidemioloģija, biežākie izraisītāji un diagnostikas taktika. Šajā sadaļā iekļauti praktiski jautājumi par pneimonijas ārstēšanu, kā arī jaunāko antibiotiku apskats un analīze.
Pneimonija, vērtējot pēc saslimstības un mirstības rādītājiem pasaulē, ir vissmagākā no infekcijas slimībām. Kā mirstības cēlonis starp visām slimībām tā ieņem sesto vietu, bet starp infekcijas slimībām – pirmo. Smagas pneimonijas dēļ hospitalizēto slimnieku mirstība ir ap 10-14%. Mirstība pacientu vidū, kuri pneimonijas dēļ ārstējas intensīvās terapijas nodaļā, pārsniedz pat 40%. Rezultātā pasaulē ik gadu no pneimonijas mirst vairāk nekā 4,8 miljoni cilvēku.
Pretvīrusu imunitāti nodrošina nespecifiskās un specifiskās – šūnu un humorālās – imūnsistēmas harmoniska kopdarbība. Rakstā aplūkoti humorālās un šūnu imunitātes veidošanās mehānismi atbildē pret vīrusu infekciju organismā, ieskicējot mūsdienās aktuālu vīrusu (B hepatīta, gripas u. c.) un organisma savstarpējās iedarbības modeļus.
Lai gan Helicobacter pylori mēs pazīstam tikai kopš 1982. gada, infekciju var uzskatīt par vienu no vecākajām. Pētot un analizējot mutāciju skaitu baktērijā, konstatēts, ka tā apdzīvojusi cilvēka kuņģa gļotādu jau simtiem tūkstošus gadu. [1] Varētu pat teikt, ka baktērija ir bijusi ar cilvēku, pirms vēl radās Homo sapiens. Pēdējo 25 gadu laikā helikobaktērija ir intensīvi pētīta, un pašlaik uzskata, ka tā ir saistīta ar kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, kuņģa adenokarcinomu un MALT limfomu, kā arī, iespējams, ar dažām slimībām ārpus kuņģa zarnu trakta. No otras puses, ņemot vērā iespaidīgo cilvēka un helikobaktērijas līdzāspastāvēšanas vēsturi, jādomā arī par iespējamo labumu cilvēkam. Katrā ziņā plašie helikobaktērijas pētījumi radījuši virkni neatbildētu jautājumu.
Pati par sevi gripas sezona, ja tā drīkstētu sacīt, ir ierasta lieta. Tikai nevienam nav skaidri zināms, ko tieši vecā paziņa nesīs šoreiz un nākotnē. Visi pasaules vadošie gripas eksperti ir pārliecināti, ka būs jauna globāla gripas pandēmija. Uz jautājumu kad praktiski visi gripas eksperti atbild, ka drīz, iespējams, pat ļoti drīz. Tomēr, tā vai citādi - ir gripas laiks!
C hepatīta vīrusa transmisijas riska faktoru pārzināšana ir ikvienas specialitātes ārsta ikdiena un nepieciešamība. Labi zināms, ka pie plašāk pārstāvētajām riska grupām pieder intravenozi ievadāmu narkotiku lietotāji, pirms 1990.gada hemotransfūziju pārcietušas personas, gadījuma seksuālie partneri, ilgstoši apcietinātas personas ieslodzījuma vietās u.c. Šī literatūras apskata ietvaros pieskarsimies mazāk aplūkotām riska grupām un faktoriem.
Latvijā šobrīd ir reģistrēti 3 442 ar cilvēka imūndeficīta vīrusu – HIV – inficētie, 419 no tiem ir AIDS stadijā. [1] Apkopojot Latvijas Infektoloģijas centra HIV/AIDS centra 1 650 uzskaitīto pacientu neiroloģisko sūdzību un simptomu datus, neiroloģiskie sindromi un slimības ir konstatēti 123 pacientiem jeb 6,4% HIV/AIDS inficēto. [2] Lielākajai daļai no viņiem – 61 pacientam (57,4%) – ir verificēta neiroinfekcija: 16 – sifilītiskais meningīts, 15 – citomegalovīrusu encefalīts, 7 – kriptokoku meningīts, 4 – herpes zoster encefalīts, 3 – herpes simplex encefalīts, 16 – cita neiroinfekcija. Deviņiem pacientiem (8,5%) klīniski izpaudās ar HIV/AIDS asociēta perifēra neiropātija. HIV asociētā encefalopātija un kognitīvi afektīvi traucējumi konstatēti 13 pacientiem jeb 12,3% no visiem uzskaitītajiem. 40 pacienti slimoja ar akūtu retrovīrusu sindromu, 12,5% no tiem bija meningīts.
Parazītisms ir ļoti sena parādība – zinātnieki uzskata, ka tas radies vēl pirms mugurkaulnieku izcelšanās un ka parazīti cēlušies no brīvi dzīvojošām formām. Parazīti, sevišķi helminti, uzskatāmi par augsti specializētiem organismiem, kas maksimāli pielāgojušies savai specifiskajai apdzīvojamajai videi un īpatnējiem dzīves apstākļiem.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Ģimenes ārstes Dr. SANTAS STEPIŅAS stāsts ir par uzdrīkstēšanos, spēku un savu sapņu piepildīšanu. No galvaspilsētas un labi iekārtotas prakses viņa ir pārcēlusies uz perifēriju un sākusi visu no nulles. Domājot, kā piesaistīt pacientus, izmēģinājusi varēšanu sociālajos tīklos, veidojot savu blogu. Un, ja šajā stāstā jāpievieno izdošanās faktori, tie noteikti ir strādīgums un cilvēcība.
Bērniem ar astmu konstatēts augstāks eozinofilu izcelsmes neirotoksīna (EDN) līmenis serumā nekā bērniem ar citām alerģiskām slimībām un veseliem bērniem. EDN ir olbaltumviela, ko izdala aktivēti eozinofili. Arī eozinofilu skaits asinīs bērniem ar astmu bija lielāks nekā veseliem bērniem, taču atšķirība starp astmas un citu alerģisko slimību grupām nebija statistiski nozīmīga.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
