Pirmais daktera Paula Aldiņa piemiņas stipendijas ieguvējs, epidemiologs, Nacionālā veselības dienesta Covid–19 vakcinācijas procesa koordinators ŅIKITA TROJANSKIS sev uzlicis augstus mērķus — ar savu doktora darbu ietekmēt epidemioloģiskos procesus pasaules mērogā. Bet šobrīd viņš roku rokā ar politikas veidotājiem Latvijā modelē vīrusa attīstību un faktiski cīnās ar pandēmiju, kuru pats savulaik prognozēja savā bakalaura darbā.
Visā pasaulē vēl arvien viena no veselības aprūpes speciālistu galvenajām apspriedes tēmām nešaubīgi ir SARS–CoV–2 ierosinātais Covid–19. Pandēmijas ietekmē vērojamas būtiskas izmaiņas sabiedrības ikdienā, migrācijas un ceļošanas plūsmā, veselības aprūpes sistēmu organizācijā, tāpēc nav brīnums, ka praktiski nepamanīta klāt ir kārtējā rudens sezona.
Pētījumos tiek lēsts, ka pat trešdaļa ambulatori izrakstīto antibiotiku nav bijušas nepieciešamas vai ir ordinētas neatbilstīgi situācijai. Antibiotiku lietošanas pratība mūsdienās ir būtiska, jo mikroorganismu rezistences rādītāji aug strauji, bet līdzekļi, ar kuriem doties prettriecienā, nāk lēni.
Šobrīd visa pasaule cīnās ar Covid–19 vīrusa izraisītajām akūtajām komplikācijām. Iepriekšējā pieredze ar SARS un MERS epidēmijām norāda, ka vīruss negatīvi ietekmē organismu ilgtermiņā un komplicējas ar kardiopulmonālām, metaboliskām, neiropsihiskām slimībām. [3]
Dati Veselības statistikas datubāzē šobrīd rāda, ka 2020. gadā Latvijā no janvāra līdz novembrim reģistrēti 235 jauni inficēšanās ar HIV gadījumi. 2019. gadā vēlīni atklāto gadījumu (CD4 šūnu skaits zem 350 vai pacientam jau ir klīniski simptomi) īpatsvars bija 63 %! Tas ir nepiedodami liels skaitlis, ko mazināt var tikai sabiedrības un mediķu izpratne par agrīnu testēšanu un terapijas sākšanu.
Katru gadu 1. decembrī tiek atzīmēta Pasaules AIDS diena, kad cilvēki visā pasaulē vienoti atbalsta tos, kas slimo ar HIV, un piemin tos, kas AIDS dēļ zaudējuši dzīvību. Šā gada tēma — “Globāla solidaritāte, dalīta atbildība”, jo pasauli skārusi Covid–19 pandēmija, tādējādi uzsverot —kamēr drošībā nav visi, neviens nav drošībā.
Šobrīd sabiedrības ikdiena pasaulē valdošās Covid–19 pandēmijas dēļ būtiski mainījusies — un saaukstēšanās sezona praktiski ir pienākusi nemanot. Šogad sabiedrību un veselības aprūpes speciālistus gaida daļēji nezināmais, jo saaukstēšanās vīrusi dalīs vietu arī ar SARS–CoV–2.
Mūsdienās aizvien vairāk hronisku slimību saista ar infekciju izraisītājiem. Vairumā gadījumu tie ir vīrusi, kas spēj iniciēt pastāvīgu infekciju un ietekmēt saimniekorganisma imūnsistēmu. Pēdējā laikā pētnieku interese pievērsusies tieši šiem imūnsistēmu modulējošajiem vīrusiem.
Gripa mūsu platuma grādos ir infekcijas slimība, kuras izraisītājs mums jau pazīstams, pret kuru izstrādāta vakcīna (pielāgota katru gadu) un ir iespējama etiotropa un simptomātiska ārstēšana.
2018. gadā Latvijā reģistrēti 19 HIV gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju (SPKC dati), bet ES/EEZ valstīs — vidēji 5,7 HIV gadījumi uz 100 000 (ECDC dati). Jaunatklāto HIV gadījumu skaits Latvijā 2017. gadā bija 371, no kuriem AIDS stadija reģistrēta 123 pacientiem.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
