Clostridium difficile ir baktērija, kas var izraisīt simptomus no caurejas līdz dzīvībai bīstamam resnās zarnas iekaisuma. C. difficile visbiežāk skar gados vecākus pieaugušos slimnīcās vai ilgtermiņa aprūpes iestādēs un parasti rodas pēc antibakteriālu līdzekļu lietošanas. [2] Pēdējos gados C. difficile infekcija (CDI) kļuvusi par arvien nozīmīgāku hospitālu infekciju ar smagāku gaitu un grūtāku ārstniecības procesu. Clostridium difficile ir Grama pozitīva, anaeroba, sporu veidojoša baktērija. To var kultivēt no izkārnījumiem 1–3% veselu pieaugušo un 30% zīdaiņu. [1]
Šīs klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis ir atgādināt par it kā vienkāršu un visiem labi zināmu infekcijas slimību – kašķi – un to, kādas var būt sekas, ja šī slimība netiek ārstēta. Latvijā pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem 2012. gadā (janvāris–novembris) bija reģistrēti 1452 kašķa gadījumi. Vidējais kašķa gadījumu skaits 2007.–2011. gadā bija 792,8 gadījumi gadā.
Pēdējos gados dažādu medicīnas nozaru vadošie speciālisti un praktizējošie ārsti Latvijā aktualizējuši jautājumu par pneimokoku infekcijas radīto slogu veselības aprūpei, par vakcinācijas nepieciešamību un vakcīnu izvēles principiem. Tāpēc Latvijas Infektologu un hepatologu asociācija uz diskusiju aicināja nozaru vadošos speciālistus un diskusijas mērķis bija noteikt nopietna riska grupas, kam būtu nepieciešama vakcinācija pret pneimokoku infekciju, kā arī izveidot rekomendācijas bērnu un pieaugušo vakcinācijai pret šo infekciju.
Mūsu platuma grādos retāk, bet pasaulē bieži sastopams aknu abscesa izraisītājs – entamoeba hystolitica. Šajā klīniskajā gadījumā – par sievieti, kas pēc ceļojuma uz Āzijas valstīm saslima ar šo aknu abscesa izraisītāju, kā arī par viņas veiksmīgu izārstēšanu ar metronidazolu.
Pašlaik ir zināmi septiņi atšķirīgi hepatītu ierosinoši vīrusi: A, B, C, D, E, G, TT, kā arī viens vīrushepatīta kandidāts – SEN vīruss, par kura lomu hepatītu attīstībā nepieciešama papildinformācija, bet tā saistība ar primāru hepatocelulāru karcinomu gan ir pierādīta. Vīrushepatīts B ir viena no vissarežģītākajām pašlaik zināmajām infekcijas slimībām, jo šo slimību ierosinošais vīruss ir ārkārtīgi komplicēti strukturēts un arī tāpēc, ka slimības attīstības “loģistika” jeb patoģenēze ir komplicēta, atsevišķos posmos pat paradoksāla.
Vai katras caurejas gadījums ir bīstams? Caureja ir diezgan bieža patoloģija, bet klīniski nozīmīga tā ir gadījumos, ja simptomi ir ilgāk par trim dienām, ir smaga dehidratācija un ir hemokolīts. Papildu riska faktori – caurejas slimnieks ir imūnkompromitēta persona, kā arī tad, ja notikusi saindēšanās ar pārtiku. Šoreiz klīniskajā gadījumā par smagas gaitas salmonelozes izraisītu caureju.
Dermatovenerologa praksē bieži vien, veicot izmeklējumus sievietēm pēc spontāna aborta uz visām seksuāli transmisīvajām slimībām (STS), konstatējam hlamīdijas vai ureaplazmas. Līdzīgi vīriešiem, kas vairākkārt ārstējušies no prostatīta, izmeklējot padziļināti uz STS, atrodam šīs pašas infekcijas. Ilggadīgā praksē esam secinājuši, ka neauglības cēlonis bieži var būt hlamīdiju un ureaplazmu infekcijas.
Echinococcus multilocularis ir ļaundabīgs parazīts, kas tika konstatēts arī šajā klīniskajā gadījumā. Tas ir izplatīts tikai salīdzinoši nelielā ģeogrāfiskā teritorijā, tomēr tā biežums pieaug arī Latvijā. Acīmredzot tas saistīts ar grauzēju populācijām un klimata izmaiņām. Galvenā šīs slimības problēma – parazīts veido cistas cilvēka organismā. Parasti slimība sākas aknās, tad aiziet uz smadzenēm, kauliem, nierēm. Šoreiz par to, kā tika diagnosticēta ehinokokoze un kādas ir terapijas iespējas.
Lai gan vakcinācija ir viens no galvenajiem un iedarbīgākajiem veselības profilakses veidiem un kopumā vienmēr ir lētāka un izdevīgāka par ārstēšanu un rehabilitāciju – kā indivīdam, tā valstij, tomēr gan sabiedrībā, gan speciālistiem ir divi atšķirīgi viedokļi: par vakcināciju un pret vakcināciju. Tāpēc šajā rakstā apkopoti jaunāko pētījumu rezultāti par vakcināciju un tās sniegtajām priekšrocībām. Pētījumu atziņas komentā infektologs Uga Dumpis.
2009. martā pasaulē sāka reģistrēt gripas A H1N1 pirmos gadījumus, kuru skaits ātri pieauga, līdz 2009. gada 11. jūnijā Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka saslimšanas izplatības slieksnis sasniedzis pandēmijas līmeni. [3] 2010.-2011. gada epidēmiskajā sezonā tika prognozēta gripas vīrusa A H1N1 pandēmiskā varianta prevalence, kā arī A H3N2 un B gripas vīrusu cirkulācija. [4] Gripas izplatība pamazām pierimst, bet, tā kā vēl arvien tomēr ir aktuāla, šajā rakstā apkopotas indikācijas hospitalizācijai, biežākās gripas komplikācijas, ārstēšanas taktikas un profilakses iespējas.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.