Ātriju fibrilācija (ĀF) ir visbiežākā aritmija pasaulē: 2010. gadā ar šo aritmiju slimoja 21 miljons vīriešu un 13 miljoni sieviešu. Lielāka ĀF sastopamība un izplatība ir attīstītajās valstīs. [1; 2]
Gados veciem cilvēkiem ar ātriju fibrilāciju (AF) novēro ātrāku kognitīvo funkciju pasliktināšanos un paaugstinātu demences risku, salīdzinot ar līdzīga vecuma cilvēkiem bez AF. Jaunā pētījumā secināts, ka antikoagulantu lietošana mazina šo risku.
Šā gada martā publicējām Dr. Milānas Sorokinas pārskatu par izmaiņām ACC/AHA hipertensijas pārvaldības vadlīnijās, kas dienasgaismu ieraudzīja 2017. gada nogalē. Beidzot esam sagaidījuši arī Eiropas vārdu šīs globālās problēmas situācijā — 2018. gada vasara noslēgusies ar jaunumiem hipertensijas laukā.
“Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,” — Imanta Ziedoņa teiktais mūsdienu milzīgās informācijas laikmetā iemanto jaunus apmērus. It sevišķi tad, kad apkārt tik daudzi māca dzīvot, strādāt, mācīties un mīlēt. Nevēlos pievienoties dzīves mentoru pulkam, varu tikai padalīties, kas ir mana taisnība.
Osteoproze un sekojoši lūzumi pacientiem pēc insulta paaugstina saslimstības un mirstības risku, kā arī rada sociālekonomisku slogu.
Sievietēm un vīriešiem ar augstu asinsspiedienu, ievērojot dzīvesveida izmaiņas 16 nedēļas, samazinājās nepieciešamība pēc antihipertensīvo medikamentu lietošanas, secināts pētījumā.
Mitrāla regurgitācija (MR) ir visbiežākā vārstuļu patoloģija. Lielāko daļu gadījumu (63 %) veido funkcionāla jeb sekundāra MR (FMR). [1] FMR gadījumā vārstuļu lapiņas un hordas ir strukturāli normālas. Plašās sastopamības un specifiskās izvērtēšanas dēļ FMR nozīmību mēdz novērtēt nepietiekami. [3]
Ieguvumi, lietojot aspirīnu vaskulāru notikumu samazināšanai cukura diabēta pacientiem, nepārsniedz paaugstinātas asiņošanas riskus, secināts lielā primārās profilakses pētījumā.
Pētījumā atklāts, ja pacientam ar hipertensiju, kurš lieto medikamentus tās kontrolei, reizēm gadās netipiski zems asinsspiediens – sistoliskais asinsspiediens zem 110 mmHg – tad šim pacientam ir divkāršs lielāks kritienu risks.
Paaugstināts insulta vai kardiovaskulāro slimību risks ir novērojams sabiedrībās, kur vidējais nātrija patēriņš pārsniedz 5 g dienā, secināts PURE pētījumā.
Izpētīts, ka vidējas un augstas intensitātes fiziskām aktivitātēm ir pasargājošs efekts attiecībā uz ātriju fibrilācijas (ĀF) attīstību, tomēr nav zināms, kā šāda fiziskā slodze ietekmē pacientus ar zināmu priekškambaru patoloģiju, īpaši pacientus ar priekškambaru kardiomiopātiju (KMP). Šajā pētījumā analizēta vidējas un augstas intensitātes fiziskās slodzes ietekme uz incidentas ĀF attīstību.
Pēc Latvijas Jauno ārstu asociācijas iniciatīvas izveidota platforma, kurā reģistrējušās pirmās ārstniecības iestādes un ārstniecības personas. Platforma cilvekresursuagentura.lv, paredzēta slimnīcām, ārstiem un māsām, kā arī medicīnas studentiem un rezidentiem darba meklēšanas procesā.
Bipolāri afektīvi traucējumi (BAT) ir hroniska psihiska slimība, kurai raksturīgas atkārtotas mānijas un depresijas epizodes. Tie skar aptuveni 2 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīti ar priekšlaicīgu mirstību, tostarp nāvi kardiovaskulāro slimību (KVS) dēļ. Lai gan šī saistība ir klīniski nozīmīga, absolūtais kardiovaskulāro notikumu slogs un to incidence pacientiem ar BAT joprojām nav pilnībā raksturota. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti novērojumu pētījumu dati par KVS izplatību un incidenci pieaugušajiem ar BAT.
Osteoporotisko lūzumu ārstēšanas rādītāji saglabājas zemi, neskatoties uz dažādiem pieejamiem efektīviem medikamentiem, lai mazinātu gan iniciālu lūzumu risku, gan iespējamību lūzumam atkārtoties, ja tas jau noticis iepriekš. Izpētīts, ka pasaulē tikai 27 % sieviešu un 4 % vīriešu ar akūtu osteoporotisku lūzumu slimnīcā sniegtas rekomendācijas par medikamentozās terapijas sākšanu. Osteoporotiski lūzumi senioru vidū ir prevalējošais iemesls paaugstinātam mirstības riskam, tāpēc nozīmīgi slimību laicīgi atklāt un ārstēt. [1] Bet arī jau notikuša lūzuma un līdz šim nediagnosticētas osteoporozes gadījumā ir jārīkojas.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
