Pēctransplantācijas cukura diabēts (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas ir samērā bieža un prognozi pasliktinoša metaboliska komplikācija. Visi jaunatklātie cukura diabēta gadījumi, kas konstatēti pacientiem jebkurā laikā pēc nieres transplantācijas, ir PTCD. [1]
Hroniska nieru slimība (HNS), kuru konstatē pēc samazināta glomerulu filtrācijas ātruma (GFĀ) un/vai albuminūrijas, ir 8—16 % pasaules iedzīvotāju. [1] HNS progresēšanas dēļ var rasties vajadzība veikt nieru aizstājterapiju — dialīzi vai nieres transplantāciju, turklāt HNS ir kardiovaskulāro slimību riska faktors. [2] Samazinoties GFĀ vai pieaugot albuminūrijai, kardiovaskulārie notikumi un mirstība pieaug neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citiem tipiskiem kardiovaskulārā riska faktoriem. [2] Tiek prognozēts, ka 2040. gadā HNS būs piektais biežākais nāves cēlonis. [3]
Ir pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējo KDIGO (Kidney Disease: Improving Global Outcomes) vadlīniju atjauninājuma hroniskas nieru slimības un cukura diabēta pārvaldībā. Tas norāda, cik ātri šajā nozarē notiek pārmaiņas, virzās pētījumi un mainās rekomendācijas. Šajā rakstā — par būtiskākajām rekomendācijām atjaunotajās vadlīnijās. [1]
Pasaulē ar hronisku nieru slimību (HNS, agrāk sauktu par hronisku nieru mazspēju) slimo vairāk nekā 800 miljoni cilvēku. [1] Tiek prognozēts, ka 2040. gadā HNS būs piektais biežākais zaudēto dzīves gadu iemesls pasaulē pēc koronāras sirds slimības, insulta, respiratoriskām infekcijām un HOPS. [2] Tāpēc īpaši svarīgi ir laikus atpazīt HNS.
Diabētiska nieru slimība 1. tipa cukura diabēta pacientiem parasti attīstās apmēram desmit gados, bet 2. tipa cukura diabēta gadījumā var pastāvēt līdztekus. Hroniska nieru slimība kā blakusslimība cukura diabēta pacientiem nav tikai papildu ieraksts medicīnas kartītē, bet gan nopietns risks dialīzei vai nieru transplantācijai nākotnē, kā arī nevēlamiem kardiovaskulāriem notikumiem.
Daudziem pacientiem ar hronisku nieru slimību ir anēmija, un tā ir iemesls vairākiem simptomiem, turklāt palielina hospitalizācijas un mirstības risku. Jo vairāk samazinās glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ), jo anēmija ir biežāk.
Cukura diabēts, arteriāla hipertensija un hroniskas sāpes ir trīs slimības, kas visā pasaulē nopietni ietekmē pacienta dzīvildzi. To veiksmīga pārvaldība ir stūrakmens pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanā. Process kļūst sarežģītāks, kad iesaistās nieres, un terapija jāpielāgo atbilstīgi to funkcijai.
Rekurenta nekomplicēta urīnceļu infekcija (UCI) visbiežāk ir jaunām, seksuāli aktīvām sievietēm, un lielāko šo infekciju daļu pārstāv cistīts. Pētījumi Eiropā un ASV liecina, ka viena no piecām pieaugušām sievietēm kādā savas dzīves posmā piedzīvo vismaz vienu UCI epizodi, kas pierāda, ka tā ir bieža slimība visā pasaulē. [1]
Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
Pirmie pētījumi mikroalbuminūrijas jomā pieder izcilam amerikāņu diabēta pētniekam Harijam Kīnam (Harry Keen, 1. attēls), kurš pirms vairāk nekā 50 gadiem publicēja pirmos rakstus par mikroalbuminūriju. [1; 2] 1984. gadā trīs pētnieki — Gian Carlo Viberti, Hans–Henrik Parving un Carl Eric Mogensen (2. attēls) sasaistīja cukura diabētu un mikroalbuminūrijas attīstību.
Disbakterioze kā termins lielākoties sākotnēji saistās tikai ar problēmām zarnu traktā, nereti piemirstot mikroorganismu nozīmi ārpus tā. Līdzsvars visās jomās — to noteikti varam teikt arī par cilvēka mikrobiomu: pārmērīga nevēlamo baktēriju augšana un labvēlīgo baktēriju samazināšanās ietekmē gan zarnu traktu, gan citas orgānu sistēmas. Šajā rakstā ekspertes gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un zobārstniecībā stāsta par disbakteriozes nozīmi šo specialitāšu ietvaros.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
29.aprīlī trīs izcilākajiem jaunajiem ķīmijas un trīs bioloģijas skolotājiem pasniegtas Latvijas zāļu ražotāja AS “Olainfarm” un SIA “Centrālā laboratorija” stipendijas 3000 eiro apmērā katram, kopsummai sasniedzot 18 000 eiro.