Neiroplasticitātei ir dažādi varianti, formas un konteksts. Uzlabot izpratni par adaptīviem mehānismiem katrā līmenī — no molekulām līdz sinapsēm, neironu tīkliem un uzvedības izmaiņām — var dažādu nozaru pētnieku sadarbības procesā.
Par grūtajiem pacientiem sauc tos, kas komunikācijā ir sarežģīti: vienmēr vai bieži rodas pārpratumi, spēcīgas emocijas un konflikti, kas traucē gan diagnostikas, gan ārstēšanas procesam. Kā novilkt robežas un neizsīkt?
Šā gada 11. aprīlī aprit 200 gadu, kopš pirmo reizi diagnosticēta Parkinsona slimība. Lai mazinātu Parkinsona slimības pacienta funkciju ierobežojumus un uzlabotu dzīves kvalitāti, pacients jāārstē multidisciplināri.
Migrēna ir viena no visizplatītākajām slimībām pasaulē, un pacients var būt jebkura vecuma cilvēks. Vairāk nekā 90 % pacientu migrēnas laikā nespēj strādāt vai adekvāti funkcionēt. Meklējot optimālus risinājumus, lai uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti, ārstēšanā nereti kombinē dažādas taktikas.
Tādi biežākie cerebrāla infarkta riska faktori kā arteriāla hipertensija, cukura diabēts, ekstrakraniālo un intrakraniālo asinsvadu ateroskleroze un priekškambaru fibrilācija jauniem pacientiem attīstās daudz retāk. [1] Jauniem cilvēkiem ir citi etioloģiskie faktori, ko svarīgi atpazīt, lai pareizi izvēlētos insulta profilaksi.
Cerebrālo venozo sinusu tromboze (CVST) ir no smadzenēm asinis drenējošo venozo kanālu tromboze, kam raksturīga cerebrospinālā šķidruma malabsorbcija un intrakraniāla hipertensija. CVST veido 0,5—1 % no visiem insulta gadījumiem. [1]
Šobrīd nav pieejama efektīva Alcheimera slimības ārstēšana, un jaunu molekulu izstrāde vēl ir tālā nākotnē. Tomēr ir zināms, ka daži no citām slimībām izrakstītajiem medikamentiem ir saistīti ar zemāku Alcheimera slimības risku.
Par sāpēm sprandā un kakla muskuļu jutīgumu kombinācijā ar galvassāpēm bieži sūdzas pacienti gan ģimenes ārsta, gan neirologa praksē. Šajā gadījumā pareizas diagnozes noteikšana un piemērotas ārstēšanas metodes izvēle ir sarežģīts uzdevums.
Pētījumā atklāts, ka hronisku sāpju ārstēšanai par terapijas mērķi var izmantot galvas smadzenēs esošos kanabinoīdu receptorus. Tas ļautu izvairīties no ar opioīdu lietošanas saistītām blaknēm.
Meidža sindroms sastopams reti, tam raksturīgas piespiedu un bieži vien arī spēcīgas kontrakcijas žokļa un mēles muskuļos (oromandibulāra distonija), kā arī neapzinātas muskuļu spazmas un kontrakcijas muskuļos ap acīm (blefarospazmas). Meidža sindoms bieži vien netiek atpazīts vai tiek diagnosticēts nepilnīgi. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu sindroma daudzpusīgajās izpausmēs.
Sistemātiskā pārskatā identificēja tinea pedis (atlēta pēdas) sastopamības biežumu bērniem diapazonā no 0,03 % līdz 15,6 %, ar būtiskām demogrāfiskām un ģeogrāfiskām variācijām. Galvenie slimības izraisītāji bija dermatofīti, īpaši Trichophyton rubrum.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Lielāks vidukļa apkārtmērs, augsts asinsspiediens un citi riska faktori, kas veido metabolisko sindromu, ir saistīti ar paaugstinātu agrīnas demences risku (pirms 65 gadu vecuma), liecina jauns pētījums. Pētījums nepierāda, ka metaboliskais sindroms izraisa demenci, tas tikai parāda saistību.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
