Trigeminālās neiralģijas incidence ir neliela - vidēji 27 gadījumi uz 100 000 cilvēku gadā. Kāpēc tomēr būtu par to jārunā? Pirmkārt, ne vienmēr viss ir viennozīmīgi - kraniofaciālas sāpes kā vairāku nozoloģiju apvienojošu grupu literatūras avotos nereti atzīst par vienu no biežākajām sūdzībām pasaulē un, ja trigeminālas neiralģijas diagnoze nav jāapstiprina, tā ir jāizslēdz, lai sekmīgi ārstētu patieso sāpju iemeslu. Otrkārt, trigeminālās neiralģijas klīniskās izpausmes dramatiski ietekmē dzīves kvalitāti - tās radītās sāpes pacienti parasti raksturo kā graujošas, salīdzinot ar elektrošoku u. tml., rodas bailes grozīt galvu un veikt jebkādas kustības sejas apvidū, lai neizprovocētu sāpju lēkmi; literatūrā aprakstīti paškaitējuma ideju gadījumi šādu pārdzīvojumu ietekmē. Problēmas aktualitāti apliecina tādu organizāciju kā Trigeminālās neiralģijas asociācija (ASV) un tai līdzīgu darbība visā pasaulē. Tāpēc, neskatoties uz patoloģijas it kā nelielo incidenci, tās nozīme ir vērā ņemama.
Intrakraniālās aneirismas kā slimība ietver pārsteidzoši lielu spektru ar hemorāģiskām un išēmiskām cerebrovaskulārām izpausmēm, klīniski variējot no pavisam mēmiem asimptomātiskiem stāvokļiem līdz pat pēkšņai nāvei. Jautājuma aktualitāti nosaka tas, ka pacienti ar spontānu subarahnoidālu hemorāģiju bieži vien netiek adekvāti izvērtēti prehospitālajā etapā, kā arī optimāli ārstēti, nonākot nespecializētos stacionāros. Sekojošais teorētiskais pārskats sniedz informāciju par problēmām un to risinājumiem, savukārt Klīniskajā slimnīcā Gaiļezers veiktais pētījums – atspoguļo klīniskos rezultātus mūsu pacientiem.
Epilepsijas diagnostika ne vienmēr ir tik vienkārša. Pietiekami liela problēma ir pseidoepilepsija ar neepileptiskām lēkmēm. Ir daudz slimību, kas jāizvērtē diferenciāldiagnostiskā aspektā, piemēram, dažādas ģenēzes sinkopāli stāvokļi, paroksizmāli motori sindromi, neepileptiskais mioklonuss, paroksizmāli vestibulāri traucējumi, neprecizēti miega traucējumi ar kustībām miegā, nakts bailēm un somnambulismu. Dažos no šiem gadījumiem EEG-video monitorēšana var dot papildus vērtīgu informāciju diagnozes precizēšanai.
Latvijā šobrīd ir reģistrēti 3 442 ar cilvēka imūndeficīta vīrusu – HIV – inficētie, 419 no tiem ir AIDS stadijā. [1] Apkopojot Latvijas Infektoloģijas centra HIV/AIDS centra 1 650 uzskaitīto pacientu neiroloģisko sūdzību un simptomu datus, neiroloģiskie sindromi un slimības ir konstatēti 123 pacientiem jeb 6,4% HIV/AIDS inficēto. [2] Lielākajai daļai no viņiem – 61 pacientam (57,4%) – ir verificēta neiroinfekcija: 16 – sifilītiskais meningīts, 15 – citomegalovīrusu encefalīts, 7 – kriptokoku meningīts, 4 – herpes zoster encefalīts, 3 – herpes simplex encefalīts, 16 – cita neiroinfekcija. Deviņiem pacientiem (8,5%) klīniski izpaudās ar HIV/AIDS asociēta perifēra neiropātija. HIV asociētā encefalopātija un kognitīvi afektīvi traucējumi konstatēti 13 pacientiem jeb 12,3% no visiem uzskaitītajiem. 40 pacienti slimoja ar akūtu retrovīrusu sindromu, 12,5% no tiem bija meningīts.
Šis raksts ir tapis kā pārdomas par dažiem fundamentālās neirozinātnes sasniegumiem un to, cik tālu vai tuvu šo atklājumu sniegtās iespējas ir reālajai dzīvei. Galvenā tēma būs informācijas kodēšana, pārraide un analīzes mehānismi nervu sistēmā cilvēka kustību vadības kontekstā. Neiroinformātisko vadības algoritmu izpratnei ir nozīme gan automātiskās kontroles moduļu izveidē robotrūpniecībā, gan arī tas ir viens no visbūtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai izveidotu un pilnveidotu muskuļu funkcionālās elektriskās stimulācijas sistēmas medicīnā, kā arī konstruētu inteliģentas cilvēka ekstremitāšu protēzes.
Pēc ilggadīgiem zinātniskiem pētījumiem, pamatojoties uz jauniegūtajiem datiem, nobrieda nepieciešamība papildināt, daļēji mainīt un pilnveidot galvassāpju klasifikācijas sistēmu, tostarp precizēt diagnostiskos kritērijus daudziem galvassāpju veidiem. Vairāk nekā 100 galvassāpju ekspertu darbs dažu gadu laikā radīja ievērojami labāk saprotamu, universālu, jau tulkotu vairāk nekā 20 valodās, pārstrādātu galvassāpju klasifikācijas otro izdevumu (IHCH II 2004). Šī raksta mērķis ir iepazīstināt ar izmaiņām galvassāpju klasifikācijas sistēmā, sniegt dažas praktiskas norādes to diferenciāldiagnostikas un izmeklēšanas principos, un – vēlreiz vērst uzmanību uz galvassāpju kā simptoma cēloniski daudzveidīgo materiālu.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
