Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pirmajā vietā pasaulē pēc sastopamības biežuma ir nervu un psihiskās slimības. Katrs otrais mūsu planētas iedzīvotājs cieš neiroloģiskas dabas traucējumu dēļ. Daudzas nervu sistēmas slimības izraisa invaliditāti, letalitāte no tām ir liela. [2] Pārskatā atspoguļoti neiroloģijas un neiroķirurģijas attīstības galvenie posmi kā pasaulē, tā Latvijā.
Galvas smadzeņu satricinājums ir vieglas galvas smadzeņu traumas difūza bojājuma pamatklīniskā forma. Par vieglu galvas smadzeņu traumu uzskata cietušos ar samaņas pakāpi 13–15 balles pēc Glāzgovas komas skalas. [2; 3; 31; 52] 90% cietušo ir jauni vai vidēja vecuma cilvēki (15–59 gadi). [45; 51] Vieglas galvas smadzeņu traumas diagnostikai un ārstēšanai ASV katru gadu tērē 3,9 miljardus dolāru. [7] Šobrīd ir pierādīta galvas smadzeņu satricinājumu ambulatoras ārstēšanas iespēja. Šo slimnieku hospitalizācija specializētā klīnikā būtiski neietekmē vieglas galvas smadzeņu traumas klīnisko gaitu un iznākumu.
Pirms gada runājām par jauno antikoagulantu nozīmi pasaules un Latvijas medicīnā, par pētījumu rezultātiem un šo medikamentu lietošanas zinātnisko pamatojumu. Gada laikā pasaulē ļoti strauji audzis jauno antikoagulantu lietotāju skaits, un arī Latvijā, lai gan šos medikamentus valsts neapmaksā, lietotāju skaits pieaug. 2012. gada beigās rivaroksabānu lietoja vairāk nekā 3,2 miljoni cilvēku visā pasaulē.
Ilgi šaubījos par šāda raksta nepieciešamību, jo pēdējos gados jautājums par insultu ārstēšanu un profilaksi gana aktualizēts gan mediķu vidū, gan dažādās iedzīvotāju informēšanas akcijās - un tas ir pat ļoti apsveicami. Vai par to būtu jāraksta vēl un vēl? Atbildi sniedza pati dzīve - par to ir jārunā, jāatgādina mediķiem, jāskaidro pacientiem un visai sabiedrībai!
Par sāpēm muguras lejasdaļā sūdzas daudz cilvēku visā pasaulē, pacienti atšķiras pēc vecuma, etniskās piederības un ekonomiskā statusa. Četrām piektdaļām pieaugušo dzīves laikā bijušas sāpes muguras lejasdaļā. Muguras lejasdaļas sāpes ir nākamais darba kavēšanas iemesls pēc saaukstēšanās slimībām cilvēkiem, kas jaunāki par 45 gadiem, tās ir otrais biežākais iemesls ārsta apmeklējumam un trešais biežākais operāciju iemesls, tāpēc šoreiz apkopoti jaunāko pētījumu rezultāti par akūtu un hronisku muguras lejasdaļas sāpju pārvaldību.
Reibonis ir viena no trim biežākajām sūdzībām, kāpēc pacients apmeklē ģimenes ārstu. ASV aptuveni 10 miljoni pacientu gadā apmeklē ģimenes ārstu ar sūdzībām par reiboni, ap 25% gadījumu reibonis ir galvenā sūdzība, kāpēc pacienti ierodas uzņemšanas nodaļā. [1] Ārstam ir svarīgi diferencēt reiboņa veidu - vestibulārs (vertigo) vai nevestibulārs (pseidovertigo), nosakot, kādu struktūru bojājums to izraisa, kas ir tā cēlonis un kāda ārstēšana jāizvēlas, jo šis ir viens no neviendabīgākajiem sindromiem. [3-6]
Izpratne par orofaciālām sāpēm līdz ar to aprūpes kvalitāti pēdējos gados būtiski uzlabojusies. Šobrīd, kad algoloģijas dienests Latvijā ir attīstījies un sāpju terapijā izmantojam daudzdisciplināru pieeju, ik ārstam ir skaidrs, ka ne visas sāpes sejā ārstējamas ar karbamazepīnu (kaut nav labāku zāļu trigeminālas neiralģijas gadījumā) un ka sāpes nav vienkārši izurbjamas, izgriežamas vai citādi izoperējamas.
Iepriekšējā numura rakstā bija vispārīgs polineiropātiju raksturojums, to diagnostikas un ārstēšanas principu apkopojums. Šajā numurā aplūkotas specifiskas iegūtas neiropātijas – diabētiskas, imunoloģiskas, multifokālas motoras, toksiskas neiropātijas – raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas iespējas.
Polineiropātijas (PNP) ir perifērās nervu sistēmas (PNS) ģeneralizēta saslimšana, kas var skart visas PNS daļas – motoros, sensoros un autonomos nervus, to šūnas, ganglijus, kā arī saistaudu struktūras (peri- un epineiriju) un ar tiem saistītos asinsvadus un limfvadus. Šie traucējumi bieži vien ir simetriski un bieži skar gan pēdas, gan rokas, izraisot vājumu, sajūtu zudumu vai dedzinošas sāpes. Šajā rakstā apkopts vispārīgs polineiropātiju raksturojums, diagnostikas un ārstēšanas principi, savukārt nākamajā žurnāla numurā būs specifisku iegūtu neiropātiju raksturojums un ārstēšanas iespējas.
Epilepsijas ārstēšanas pamats joprojām ir farmakoterapija. Gadījumos, kad medikamentozā terapija neiedarbojas, to var kombinēt ar tādām ārstēšanas metodēm kā ketogēnā diēta, n. vagus stimulācija; no alternatīvajām metodēm jāmin augu valsts līdzekļu un homeopātijas lietošana, jogas un mūzikas terapijas iespējas. Medikamentu rezistentas epilepsijas gadījumā aktuāls kļūst arī epilepsijas ķirurģiskas ārstēšanas jautājums, bet tikai parciālas jeb lokalizētas epilepsijas gadījumā.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
