Hroniskas primāras galvassāpes tiek novērotas aptuveni 2,2—5% no vispārējās populācijas. Lai gan tās neskar pārāk lielu cilvēku daļu, tomēr jāatzīmē, ka hroniskas sāpes (vismaz 15 dienas mēnesī trīs mēnešu garumā un ilgāk), pēc pacientu domām, ir visai nepatīkams, traucējošs un reizēm mokošs simptoms.
Daudzi pacienti ar akūtām muguras sāpēm ārstējas paši. To pacientu stāvoklis, kas apmeklē ārstu, parasti uzlabojas aptuveni pēc mēneša. [1] Trešdaļai pacientu mērenas intensitātes sāpes saglabājas gadu pēc akūtu sāpju epizodes un kļūst hroniskas, turklāt katram piektajam tās rada funkcionēšanas ierobežojumus un invaliditātes risku. [2] Rakstā apkopoti trīs speciālistu viedokļi par muguras lejasdaļas sāpju pārvaldību.
Sejas nerva neiropātija ir visbiežākā kraniālo nervu slimība. Viens no biežākajiem vienpusējas sejas paralīzes iemesliem ir idiopātiska sejas nerva neiropātija jeb Bella paralīze. Tas ir akūts, parasti vienpusējs, perifērs sejas nerva motorā neirona bojājums ar nezināmu etioloģiju un spontānu izveseļošanos 80–90% gadījumu.
Rakstā stāstām par to, kā mācīšanās un atmiņa palīdz organismam pielāgoties apkārtējai videi, izprast apstrādes procesus, kas padara iespējamu mācīšanos un ilgtermiņa atmiņu, kā arī jaunākie atklājumi un iespējamie veidi mācīšanās uzlabošanai, atziņas par atmiņu un smadzeņu fitnesu.
Insults pasaulē pieder biežākajām slimībām un ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem. Išēmisks insults anamnēzē ir neatkarīgs riska faktors atkārtotam insultam, tāpēc sekundārajai profilaksei ir īpaša nozīme. Galvenie sekundārās profilakses virzieni ir šādi: vaskulāro riska faktoru terapija, trombocītu funkcijas un asins recēšanas izmaiņas, revaskularizācija un smadzeņu apasiņošanas uzlabošana, kā arī ieradumu un dzīvesveida korekcija.
Tensijas tipa galvassāpes (jeb saspringuma galvassāpes; angliski tension – spriedze, sasprindzinājums, stress) ir visbiežākā un izmaksu ziņā dārgākā hronisko galvassāpju forma pieaugušajiem. Tensijas tipa galvassāpes ir heterogēns sindroms, kas ietekmē gan diagnostiku, gan ārstēšanu. Pirms terapijas ļoti svarīgi ir noteikt pareizu diagnozi. Rakstā aplūkosim gan izmeklēšanas un diagnostikas īpatnības, gan ārstēšanas iespējas.
Trīs ievērojamu atmiņas pētnieku Alana Bedlija (Baddeley), Maikla Aizenka (Eysenck) un Maikla Andersona (Anderson) grāmata par atmiņu sākas ar vārdiem: "Atmiņa ir tā kognitīvo spēju funkcija, par kuru mēs biežāk mēdzam sūdzēties. Mēs sakām: "Man ir slikta atmiņa", bet nesūdzamies par vāju domāšanu." Cilvēki problēmas ar atmiņu patiešām pamana salīdzinoši biežāk nekā citu kognitīvo funkciju traucējumus. Turklāt atmiņas pasliktināšanos pavada virkne neiroloģisku, psihiatrisku traucējumu un, protams, ir arī normālā aizmiršana. Atmiņas pasliktināšanās biežāk saistāma ar novecošanu, kaut gan par sliktu atmiņu nereti sūdzas arī gados jauni cilvēki.
Ikvienam cilvēkam bijušas mokošas naktis, kad nevar iemigt, vai gadījies pamosties nakts vidū. Problēmas rodas tad, ja šādi notikumi atkārtojas. Bezmiega nakšu dēļ ne tikai pasliktinās pašsajūta, tāpēc var rasties arī ilgtermiņa kaitējums veselībai. Miega traucējumi var piemeklēt ikvienu – un vecumam šeit nav nozīmes. Rakstā sīkāk gan par to, kāpēc miegs ir svarīgs labai veselībai, gan par iespējām, ja miega paradumus tomēr neizdodas uzlabot paša spēkiem.
Žila de la Turē sindroms ir relatīvi bieža (1%) un kompleksa neiropsihiatriska slimība. Ja tās gaidu nekontrolē pietiekami uzmanīgi un profesionāli, sekas ir bērna nesekmība un apgrūtināta sociālā integrācija. [9; 10; 13] Lai ārstēšana būtu efektīva un kompleksa, neirologiem un psihiatriem cieši jāsadarbojas ar vecākiem, skolotājiem un atbalsta grupām, viena no šīs sadarbības sastāvdaļām ir izglītošana.
Nootropie līdzekļi aktivē galvas smadzeņu kognitīvās funkcijas, uzlabo atmiņu, veicina mācīšanos, prāta darbību, kā arī palielina modrību un smadzeņu izturību pret agresīvām ietekmēm (piemēram, hipoksiju, alkohola intoksikāciju). Šos līdzekļus vēl sauc par kognitīvo funkciju jeb izziņas stimulatoriem (“cognitive enhancers”), atmiņas uzlabotājiem, gudrības zālēm u.tml. Nav noslēpums, ka sabiedrība ar katru gadu noveco, tāpēc ar vecumu saistītu slimību – arī demences un kognitīvo traucējumu – skaits pieaug. Īss ieskats nootropo/pretdemences medikamentu grupā, kas neglābj no vecuma, tomēr atvieglo ar to saistītos simptomus.
Depresija nav tikai ķermeņa slimība vai afektīvo vai kognitīvo struktūru patoloģisks stāvoklis; tā ir nereducējams esamības veids. No fenomenoloģiskā viedokļa – materiālā pasaule, citi un es kopā veido savstarpēji saistītu kontinuumu. [28]
Pacientiem, kuri operācijas laikā saņēma reģionālo anestēziju, līdz pat 12 mēnešiem bija mazāks hronisku pēcoperācijas sāpju risks, īpaši pēc krūts, ceļa un krūškurvja operācijām.
Dr. ANNA VASIĻJEVA atgriezās Latgalē uzreiz pēc Rīgas Stradiņa universitātes absolvēšanas — vispirms par ģimenes ārsti Ilūkstes veselības centrā, bet šobrīd viņa pieder Latgales medicīnas centra mediķu saimei. Sarunā viņa vairākkārt uzsver: pacienta ārstēšana ir komandas darbs.
Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem sirds un asinsvadu slimības (SAS) ir galvenais nāves cēlonis pasaulē, kas ik gadu prasa gandrīz 20 miljonus dzīvību. SAS slimības veido aptuveni 32 % no visiem nāves gadījumiem pasaulē. Vairāk nekā 80 % SAS nāves gadījumu izraisa koronāra sirds slimība un insults. Aptuveni viena trešdaļa SAS nāves gadījumu notiek priekšlaicīgi personām, kas jaunākas par 70 gadiem. Viens no sešiem cilvēkiem vecumā no 15 līdz 46 gadiem mirst no SAS. Fakti neiepriecina… Bet jāatceras, ka 80 % kardiovaskulāro nāvju ir novēršamas!
Tīkla analīzē par 32 nejaušināti kontrolētiem pētījumiem ar 11 399 rozācijas pacientiem secināts, ka lokāli lietojams ivermektīns un iekapsulēts benzoilperoksīds iekaisīgās izmaiņas ādā mazina veiksmīgāk kā metronidazols, lietojot 8-16 nedēļas ilgi. Šis bija efektivitāti un panesību salīdzinošs pētījums vidēji smagas un smagas gaitas rozācijas gadījumā.
