Agrīna demence (early–onset dementia) attīstās pacientiem, kas ir jaunāki par 65 gadiem. Šiem pacientiem ir augsts marginalizācijas un diskriminācijas risks ne tikai vēlīnas diagnozes noteikšanas dēļ, bet arī sabiedrībai un piederīgajiem radušos izaicinājumu dēļ šādu pacientu ikdienas aprūpē.
Migrēna ir hroniska slimība, kura vidēji sastopama vienam no astoņiem pieaugušajiem (vidēji 14,4 % populācijā) un kura ievērojami ietekmē pacientu dzīves kvalitāti visā pasaulē (2. vietā pasaulē darbnespējas dienu ziņā). Divas trešdaļas migrēnas pacientu ir jaunas sievietes, vidējais vecums 25—55 gadi, līdz pubertātei puiši un meitenes slimo apmēram līdzīgās proporcijās, vēlāk sastopamība vīriešiem un sievietēm ir 1 : 3.
Spināla muskuļu atrofija (SMA) ir smaga iedzimta neiromuskulāra slimība, kas pakāpeniski iznīcina specializētas nervu šūnas — motoriskos neironus. Šīs šūnas atrodas smadzeņu stumbrā un muguras smadzenēs un kontrolē skeleta muskulatūras darbību, piemēram, staigāšanu, elpošanu, runāšanu un rīšanu. Motorisko neironu uzdevums ir kontrolēt kustības rokās, kājās, krūtīs, sejā, kaklā un mēlē. Ja šūnas bojātas, muskuļi nesaņem signālus, lēnām kļūst vājāki un atrofējas.
Pārliecinoši pierādījumi liecina, ka SARS-CoV-2 izraisa vairāku orgānu sistēmu, tostarp nervu sistēmas, disfunkciju. Bieži tiek ziņots par neiroloģiskiem simptomiem pat pacientiem ar vieglu slimības gaitu, un dažiem šie neiroloģiskie simptomi var saglabāties kā daļa no garā Covid.
Pretsāpju medikamentu klāsts ir ierobežots un pārstāv paracetamolu, nesteroīdo pretsāpju medikamentu grupu, lokālos anestētiķus un opioīdus. Katrai no grupām ir priekšrocības un arī blaknes, un vienas grupas medikamentu nozīmēšana reizēm nesniedz gaidīto efektu, sevišķi neiropātisku sāpju ārstēšanā.
Ateroskleroze ir daudzfaktoru, progresējoša artēriju sieniņu slimība, kas pārsvarā ietekmē vidējās un lielās artērijas. Aterosklerozes patoģenēze ir komplicēts process, kas pamatā saistīts ar hiperholesterinēmiju, dislipidēmiju un vairākiem palaidējfaktoriem: cukura diabētu, arteriālu hipertensiju, ģenētiskām īpatnībām, smēķēšanu un citiem. [1]
Multiplā skleroze ir hroniska, autoimūna, demielinizējoša centrālās nervu sistēmas slimība. Latvijā ir ap 2000 pacientu ar multiplās sklerozes diagnozi (G 35.0). Šo slimību parasti diagnosticē gados jauniem darbspējīgiem cilvēkiem, vidēji 20—40 gadu vecumā, un tas ir biežākais netraumatiskas invaliditātes cēlonis šajā vecumgrupā.
Cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu, kuriem ir arī kognitīvi traucējumi, var būt lielāks insulta, infarkta vai nāves risks, nekā citiem cilvēkiem ar cukura diabētu, kuriem nav kognitīvu traucējumu liecina jauns pētījums.
Ilgtermiņa antikoagulantu lietošana nepieciešama, lai novērstu insulta risku pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Kā viena no pētījumu aktualitātēm ir antikoagulantu lietošanas drošums un efektivitāte ļoti vecu pacientu (80 gadi un vairāk) grupā.
Jauns pētījums liecina, ka pacientiem, kas hospitalizēti ar Covid-19 pneimoniju, ir lielāks demences attīstības risks nekā tiem, kuriem ir cita veida pneimonija.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Veselībs ministrija izvērtējusi Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plānu 2023.–2025. gadam īstenošanu - pēdējo gadu laikā pašnāvību skaits Latvijā ir samazinājies par aptuveni 11%.
