Laimas slimība jeb laimborelioze (LB) ir multisistēmiska infekcijas slimība, kas parasti noris ar ādas, locītavu, nervu sistēmas un retāk ar citu orgānu bojājumu. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu par Laimas slimības biežāk sastopamajiem neiroloģiskajiem sindromiem, to diagnostikas iespējām un ārstēšanu.
Atmiņas traucējumu aktualitāte pieaug – tie parādās arī jauniem cilvēkiem. Iemesli dažādi: sociāli ekonomiskā situācija, informācijas plūsma, dzīves temps. Šodien cilvēkiem smadzenes strādā “kaujas režīmā” un tāpēc pieprasa lielāku atbildību no katra indivīda. Šis raksts ir mēģinājums aplūkot šo problēmu no diviem savstarpēji papildinošiem skatpunktiem, proti, neirologa un psihologa, un parādīt, cik svarīga ir daudzdisciplināra pieeja.
Lielākā daļa cilvēku sadzīvo ar trokšņiem, pierodot pie tiem, un neuzskata par vajadzīgu apmeklēt ārstu. Tikai no 3% līdz 5% cilvēku jūt troksni kā izteikti traucējošu normālai dzīvei. Zināmi sasniegumi dzirdes neiroloģijā pēdējos gados ir mainījuši pieeju subjektīvā idiopātiskā tinnitus ārstēšanā. Bez plaši izplatītā ārstu padoma "mācīties ar troksni sadzīvot" mūsdienās ir arī citas iespējas, plaši aprakstītas pieejamajā otolaringoloģiskajā literatūrā. 20. gadsimta otrajā pusē radās pat šaura medicīnas nozare - tinnitoloģija.
Par epilepsiju pirmais sāka domāt sengrieķu filozofs Hipokrats (460–377 p.m.ē.), kurš jau tajā senajā laikā uzskatīja, ka epilepsija sākas smadzenēs. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir neiroloģisks stāvoklis. Mūsdienās vienam no 50 iedzīvotājiem diagnosticē epilepsiju. Epilepsiju parasti ārstē ar antiepileptiskiem medikamentiem, kuru lietošanas mērķis ir kupēt lēkmi, nevis ārstēt epilepsiju. Ja neizdodas lēkmes kontrolēt ar medikamentiem, ir pieejamas arī ķirurģiskas iejaukšanās metodes, kā arī citas metodes. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pasaulē pieejamie pētījumi par epilepsijas ārstēšanas iespējām. Komentē prof. Egils Vītols.
Insults ir nopietna sabiedrības veselības problēma, par kuru plaši nerunā, lai gan tā ir tikpat būtiska problēma kā kardiovaskulārās slimības. Cerebrovaskulāras slimības rada ne vien ievērojamu finansiālu slogu veselības aprūpes sistēmai, bet arī kopējai valsts ekonomikai, jo insulta rezultātā tiek zaudēti daudzi potenciālie dzīves gadi – gan augstās mirstības dēļ, gan paliekošās invaliditātes dēļ. Svarīgi ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un maksimāli novērst riska faktorus, kas varētu veicināt insulta attīstību.
Vieglām galvas smadzeņu traumām agrīnā un reizēm arī vēlīnā pēctraumas periodā ir raksturīgas nespecifiskas subjektīvas sūdzības un vāji izteikti klīniskie simptomi, kas mazina pacientu un ārstu modrību, – un tieši tāpēc, iespējams, tiks izvēlēta kļūdaina ārstēšanas taktika ar tālejošām sekām.
Galvas smadzeņu trauma (GST) ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis vecumā līdz 40 gadiem, kā arī galvenais cēlonis kvalitatīvas dzīves gadu zaudējumam. [1] GST incidence dažādos Eiropas reģionos ir konstatēta intervālā 150–300 uz 100 000 iedzīvotāju, vidējo GST incidenci Eiropā iezīmējot ap 240 uz 100 000 iedzīvotāju. [2] Latvijā no 1998. līdz 2004. gadam konstatētā GST incidence svārstījās no 415 līdz 460 uz 100 000 iedzīvotāju. [3]
Miega traucējumi ir būtiska problēma jebkuram cilvēkam, arī pacientam ar demenci. Šajā rakstā aplūkosim visizplatītākos miega traucējumus un to cēloņus pacientiem ar demenci, nemedikamentozu un medikamentozu traucējumu korekciju, lai uzlabotu dzīves kvalitāti gan pacientiem, gan viņu tuviniekiem. Savukārt tas pagarinātu pacientu iespēju dzīvot mājās pēc iespējas ilgāk.
Kopš 1817. gada, kad angļu ārsts Džeimss Parkinsons (1755–1824) darbā Essay on Shaking Palsy aprakstīja paralysis agitans jeb “trīcošā trieka”, arī “trīcošā paralīze” un slimība ieguva autora vārdu, ir pagājis krietns laiks. Līdzīgiem patoloģiskiem stāvokļiem ir dots nosaukums “parkinsonisms”. Pretparkinsonisma līdzekļus lieto hroniskas progresējošas neirodeģeneratīvas slimības Parkinsona slimības (idiopātiskais parkinsonisms), kā arī šai slimībai līdzīga stāvokļa (simptomu kompleksa) parkinsonisma ārstēšanā.
Žurnāla februāra numurā izklāstīti cerebrālas išēmijas cēloņi, riska faktori un primārā profilakse. Šis raksts turpina iesākto tematu, sniedzot ieskatu sekundārās profilakses rekomendācijās – ar mērķi izvairīties no atkārtotas cerebrālas išēmijas: insulta vai tranzitora išēmiskas lēkmes (TIL). Galvenie sekundārās profilakses virzieni ietver vaskulāro riska faktoru terapiju, trombocītu funkcijas un asins recēšanas izmaiņas, revaskularizāciju un smadzeņu apasiņošanas uzlabošanu.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
