Kopš 1817. gada, kad angļu ārsts Džeimss Parkinsons (1755–1824) darbā Essay on Shaking Palsy aprakstīja paralysis agitans jeb “trīcošā trieka”, arī “trīcošā paralīze” un slimība ieguva autora vārdu, ir pagājis krietns laiks. Līdzīgiem patoloģiskiem stāvokļiem ir dots nosaukums “parkinsonisms”. Pretparkinsonisma līdzekļus lieto hroniskas progresējošas neirodeģeneratīvas slimības Parkinsona slimības (idiopātiskais parkinsonisms), kā arī šai slimībai līdzīga stāvokļa (simptomu kompleksa) parkinsonisma ārstēšanā.
Žurnāla februāra numurā izklāstīti cerebrālas išēmijas cēloņi, riska faktori un primārā profilakse. Šis raksts turpina iesākto tematu, sniedzot ieskatu sekundārās profilakses rekomendācijās – ar mērķi izvairīties no atkārtotas cerebrālas išēmijas: insulta vai tranzitora išēmiskas lēkmes (TIL). Galvenie sekundārās profilakses virzieni ietver vaskulāro riska faktoru terapiju, trombocītu funkcijas un asins recēšanas izmaiņas, revaskularizāciju un smadzeņu apasiņošanas uzlabošanu.
Eiropas statistiskie dati apstiprina, ka Rietumeiropā insults sastopams 2,0-2,5 uz 1000 iedzīvotājiem, Austrumeiropā 3,0-5,0 uz 1000 iedzīvotājiem. Mirstība ar insultu Eiropā ieņem 2. vai 3. vietu starp visām pārējām slimībām. Letalitāte 30 dienu pēc insulta Eiropā svārstās no 12-35%. [1] Visbiežākais cerebrāla infarkta cēlonis ir aterotrombotisks process, kas izraisa precerebrālo un/vai cerebrālo artēriju stenozi vai oklūziju. Aterotrombotiskas artērijas sieniņās nestabilas pangas dēļ bieži rodas arterioarteriāla embolija, kas var būt galvenais iemesls cerebrāla infarkta attīstībā. Šoreiz par insultu cēloņiem un primāro profilaksi, marta numurā – par sekundāro profilaksi.
Somatoformos traucējumus novēro vismaz 20% primārās aprūpes pacientu, arī stacionāros tie ir bieži sastopami – 10-40 % gadījumu. Pacienti ar somatoformiem traucējumiem tiek uzskatīti par grūtiem pacientiem ģimenes ārsta praksē un par nemotivētiem pacientiem pie psihoterapeita, bet īpaši lielu iespaidu tie atstāj uz veselības aprūpes finansiālo politiku, tērējot apmēram 20% no visiem veselības aizsardzībai atvēlētajiem līdzekļiem. Rakstā aplūkotas šo traucējumu aprakstošās dimensijas, pavadošās slimības, diagnostika, diferenciāldiagnoze un ārs tēšanas aspekti.
Sāpes ir lielākā veselības aprūpes problēma Eiropā, atzīmē Eiropas Sāpju izpētes biedrību federācija savā “Deklarācijā par hroniskām sāpēm kā lielāko veselības aprūpes problēmu un specifisku slimību”. Hroniskas sāpes – vismaz sešus mēnešus ilgi, vismaz divas reizes nedēļā pēdējā mēneša laikā, vidēji stipras un stipras ar sāpju intensitāti virs piecām ballēm – ir reāla problēma visā pasaulē un Eiropā. No hroniskām sāpēm cieš praktiski gandrīz piektā daļa jeb 19% iedzīvotāju vidēji visā Eiropā un arī Latvijā. Vidējais sirdzēju vecums ir 59 gadi, un sāpes tiek ciestas vidēji desmitarpus gadu.
Ortostatiska jeb posturāla hipotensija ir plaši sastopams sindroms, ko klīnicisti bieži neizvērtē un nediagnosticē, lai gan tā var izraisīt nopietnus traucējumus un ievainojumu draudus. Ortostatiska hipotensija (OH) izpaužas ar sistēmisku arteriālā spiediena krišanos – sistoliskā vairāk nekā par 20 mmHg un diastoliskā vairāk nekā 10 mmHg, pieceļoties no guļus stāvokļa stāvus trīs minūšu laikā. Sakarā ar OH reducējas perfūzijas process orgānos – sevišķi smadzenēs. [1] OH izpausmes pacienti visbiežāk raksturo ar to, ka, pieceļoties stāvus, pakāpeniski attīstās vispārējs vājums, nogurums, savdabīgas izjūtas galvā, noreibums, apdullums, tukšums un pakāpeniski pieaug apziņas traucējumi, ir atslēgšanās sajūta, var būt samaņas zudums un krišana.
Epilepsija neapšaubāmi ir viena no visnoslēpumainākajām slimībām, ar ko nākas saskarties cilvēcei. Diemžēl attieksmi pret epilepsiju sabiedrībā lielā mērā nosaka mīti un aizspriedumi, nevis zināšanas un pierādījumos balstīta informācija. Jāatzīst, ka arī liela daļa Latvijas neirologu daļēji ir šo mītu un aizspriedumu varā, un tas, manuprāt, galvenokārt ir saistīts ar zināšanu trūkumu. Šajā rakstā mēģināšu īsi izklāstīt šobrīd aktuālo pieeju epilepsijas definīcijai, klasifikācijai, diagnostikai, terapijai un prognozei.
Migrēna ir sevišķi sāpīgas galvassāpes*, turklāt galvassāpes ir tikai viena no migrēnas izpausmēm, ar kurām tiek konfrontēts pacients un viņa ārsts. ASV izdevumā Pharmacy times minēti populārākie mīti par migrēnu, starp kuriem – migrēna ir viegli diagnosticējama un viegli ārstējama. Patiesībā ir pierādīts, ka migrēna tiek nepietiekami diagnosticēta un sekojoši arī nepietiekami ārstēta. Turklāt, atzīmējot migrēnas komorbitātes, piemēram, cerebro- un kardiovaskulārus notikumus, tiek atspēkots cits mīts – par migrēnu kā subjektīvi grūtu, bet citādi nekaitīgu stāvokli.
Attīstoties sirds-asinsvadu slimību diagnostikai un invazīvajai terapijai, arvien nozīmīgāka kļūst stenožu diagnostika, to iemeslu un ietekmes uz hemodinamiku novērtēšana. Pēdējo desmit gadu laikā asinsvadu izmeklēšana ar ultraskaņas metodi ir progresējusi no vienkārša aklā doplera līdz trīsdimensiju dupleksai skenēšanai ar asinsvadu vizualizāciju, asinsrites un asinsvadu sieniņas izmaiņu analīzi. Neirosonologa sniegtajā slēdzienā parasti tiek zīmēta asinsvadu shēma un pievienots apraksts, kurā nereti ir virkne skaitļu. Šīs atbildes speciālistam, kurš pārzina metodi, dod vispusīgu priekšstatu par traucējumiem. Taču nav iespējams zināt visas metodes vienlīdz labi, tādēļ Latvijas neirosonologi ir vienojušies par vienkāršu un saprotamu slēdzienu formu. Publikācijā īsi un saprotami vēlos sniegt transkraniālo un brahiocefālo asinsvadu dupleksās skenēšanas metodes aprakstu.
Zemeslodes iedzīvotāju vidējais vecums palielinās. Aprēķināts, ka ap 2030. gadu attīstītajās valstīs vairāk nekā 30% cilvēku būs pārsnieguši 65 gadu vecumu. Kāds būs šo cilvēku veselības stāvoklis – tai skaitā garīgā veselība? Prognozes nav iepriecinošas. Ar demenci sirgst apmēram 37 miljoni, ar Alcheimera slimību – 20 miljoni planētas iedzīvotāju. Pēc ASV statistikas datiem, Alcheimera slimības slimnieku skaits, sasniedzot 65 gadu vecumu, dubultojas katrus piecus gadus. Ja ar šo slimību sirgst apmēram 10% cilvēku, kuri vecāki par 65 gadiem, tad pēc 85 gadu vecuma jau 85%. Kā prognozēt, kam varētu draudēt kāda no demences formām, ko iespējams darīt, lai procesu novērstu vai vismaz aizkavētu? Šī problēma ir zinātnieku un ārstu pētījumu objekts visā pasaulē.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Veselībs ministrija izvērtējusi Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plānu 2023.–2025. gadam īstenošanu - pēdējo gadu laikā pašnāvību skaits Latvijā ir samazinājies par aptuveni 11%.
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
