Reibonis ir viens no neviendabīgākajiem traucējumiem, tas pavada aptuveni 100 saslimšanu un baida pacientu, rada apmulsuma, nepilnvērtību, trauksmi par nespēju kontrolēt situāciju, nozīmīgi mazina darbaspējas. Nepieciešams laiks un zināšanas, lai atšķirtu, vai pacients apraksta reiboni, veģetatīvu traucējumu izraisītas sajūtas vai kādus citus traucējumus. Reibonis ir subjektīvi nepatīkama, traucējoša sajūta un nepareiza apkārtnes uztvere. Tā ir mānīga, iluzora telpas vai paša ķermeņa kustība. Šajā rakstā trīs eksperti dalās pieredzē par šo traucējumu.
Pacienti ar hronisku tonsilītu it bieži iegriežas ģimenes ārsta, pediatra un otorinolaringologa praksē. Literatūrā minēts, ka no šīs slimības cieš līdz pat 15% cilvēku. [1; 2] Tāpēc hroniska tonsilīta diagnozes noteikšanas strīdīgie aspekti un ārstēšanas taktikas izvēle vienmēr bijuši aktuāli jautājumi. Lai gan mandeļu ķirurģiska ārstēšana mūsdienās zaudējusi popularitāti ne vien pasaulē, bet arī Latvijā, jaunākās tendences un novērojumi rekomendē rūpīgi izvērtēt ķirurģiskas terapijas indikācijas, tādējādi mazinot ne vien komplikāciju risku, bet arī gūstot ekonomisku pamatojumu.
Akūts vidusauss iekaisums ir ļoti izplatīta saslimšana. Tā visbiežāk ir infekcijas slimība bērniem un zīdaiņiem, bet to bieži novēro arī pieaugušo populācijā. Praktiski jebkurš cilvēks vismaz reizi dzīvē ir pārslimojis vidusauss iekaisumu. Lielākais saslimšanas incidences pīķis ir līdz pirmajam dzīves gadam, otrais - līdz trīs gadu vecumam. Pēc statistikas datiem - ap 80% bērnu līdz trīs gadu vecumam vismaz reizi ir slimojuši ar vidusauss iekaisumu. [1] Pirms antibiotiku ēras mirstība no vidusauss iekaisuma komplikācijām bija līdz 76,4%.
Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts deguna dobuma gļotādas iekaisums. AR izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem: aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi, šķaudīšanu. AR klīniskās izpausmes parasti labi pazīstamas gan ārstiem, gan pacientiem, taču ne vienmēr diagnostika ir viegla. Tāpēc šajā rakstā galvenokārt raksturota AR diagnostika un ārstēšana.
Endoskopiskās deguna blakusdobumu ķirurģijas un datortomogrāfijas (DT) izmeklēšana 1980. gados būtiski izmainīja rinosinusītu diagnostiku un ārstēšanu. Tomēr hroniska rinosinusīta etioloģija un patoģenēze pilnībā nav noskaidrota, nav arī pilnīgu epidemioloģisku datu par saslimstību ar hronisku rinosinusītu ar/bez polipiem. Pēc Eiropas Alergologu un klīnisko imunologu vadlīnijām esam izstrādājuši rekomendācijas hronisku rinosinusītu diagnostikā un ārstēšanā, kas uzsver deguna endoskopiju kā galveno diagnostikas metodi – tā ļauj noteikt katram pacientam individuālu, pierādījumos balstītu ārstēšanu.
Kā liecina statistika, ģimenes ārsta praksē pacientiem ar akūtiem augšējo elpceļu iekaisumiem akūts rinosinusīts (RS) ir līdz 38% gadījumu. Pēc antibakteriālo līdzekļu izrakstīšanas biežuma šī diagnoze ir piektajā vietā. Turklāt nereti antibiotikas tiek izrakstītas, ārstējot vīrusu izraisītu RS, kas komplicējas ar bakteriālu sinusītu tikai 0,5–2% gadījumu. Ir izveidotas akūta rinosinusīta diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas, lai ārstu ikdienas darbā panāktu labāku un ātrāku rezultātu gan klīniskā, gan ekonomiskā ziņā, gan arī cīņā ar pieaugošo mikrobu rezistenci.
Ieelpojot caur degunu gaisu un uzņemot caur muti barību, bērns tiek pakļauts ārējās vides iedarbībai. Valdeijera limfātiskais loks, ko veido divas aukslēju mandeles, aizdegunes mandele (adenoīdi), limfātiskie audi uz mēles saknes un balsenē, uztver ārējās vides kairinošos faktorus, bet kā fizioloģisko atbildi organisms izstrādā dažādas imūnsistēmu stiprinošas vielas. Visi bērni piedzimst ar adenoīdiem, kuri normāli neietekmē fizioloģisko deguna elpošanas funkciju un piecu sešu gadu vecumā regresē, uzsūcas. Ja bērns šajā laikā pakļauts nelabvēlīgiem sadzīves apstākļiem, bieži slimo ar iesnām, bronhītu – adenoīdi turpina palielināties apjomā, apgrūtina elpošanu caur degunu. Palielināti adenoīdi var netieši iedarboties arī uz citiem orgāniem un orgānu sistēmām, un jāatzīmē, ka adenoīdu radīto komplikāciju spektrs ir visai plašs.
Pilnvērtīga elpošana caur degunu nav tikai labsajūtas vai dzīves kvalitātes jautājums, bet gan būtiska visa organisma veselības sastāvdaļa, tādēļ svarīgi jau laikus, izmantojot atbilstošo diferenciāldiagnostikas metodi, noteikt elpošanas traucējumu iemeslus.
Medikamentozas iesnas (rhinitis medicamentosa) ir hroniska nealerģiska iesnu forma, kas radusies nepamatoti ilgstošas topisko nazālo vazokonstriktoru lietošanas rezultātā un galvenokārt izpaužas kā apgrūtināta elpošana caur degunu, ko apzīmē kā deguna obstrukciju jeb kongesciju. Šo stāvokli dēvē arī par ķīmisko vai atsitiena rinītu. Topiskie nazālie vazokonstriktori ir viena no mūsdienās biežāk lietoto medikamentu grupām; ir zināmi vairāk nekā 240 produkti. Medikamentozās iesnas tiek diagnosticētas 1-7% ambulatoro pacientu, kuri apmeklē otorinolaringologu. [1]
“Iesnas turpinās vairākas nedēļas. Pilināju zāles degunā, kļuva labāk, bet pirms trim dienām sāka sāpēt labā auss, pasliktinājās dzirde, turpinās apgrūtināta elpošana caur degunu.” Sarunā ar pacientu noskaidrojas, ka elpošana caur labo deguna eju ir apgrūtināta pastāvīgi, iesnas – parasta parādība, dažreiz aizkrītot labā auss... Par deguna starpsienas izliekumiem neviens ārsts neko nav teicis, kur nu vēl – par operācijas nepieciešamību. Šādas sarunas ar pacientiem, kuriem ir deguna starpsienas deformācija, otorinolaringologa kabinetā notiek bieži.
Katram piektajam bērnam ar obstruktīvu miega apnoju (OSA) un preoperatīvi ieplānotu stacionēšanu intensīvās terapijas nodaļā pēc tonsilektomijas piedzīvotas respiratoras komplikācijas. Pie šādas atziņas nonākuši pētījuma autori, kas veikuši viencentra novērojumu pētījumu, lai noskaidrotu, cik bieži sastopamas respiratoriskas komplikācijas pēc tonsilektomijas pediatriskiem OSA pacientiem un kādi ir iespējamie riska faktori.
KRISTĪNE un SURADŽS INDAKA (Suraj Indaka) MUNASINGHES ir pāris, kas viens otru papildina gan ikdienas dzīvē, gan profesionālajā darbībā — neirologs un ergoterapeite, audzina meitiņu un sapņo par rāmu dzīvi mazpilsētā. Viņi lieliski apvieno kultūru un raksturu dažādību un apliecina, ka mīlestības vārdā ir iespējams viss — arī no tālās Šrilankas pārcelties uz dzīvi Latvijā, perfekti apgūt latviešu valodu, studēt rezidentūrā nacionālajā programmā un ar lepnumu strādāt reģionālajā slimnīcā.
Latvijā tikai 14% vīriešu, saskaroties ar mentālās veselības problēmām, ir meklējuši profesionālu palīdzību, liecina sociālās kampaņas “Tavs klusums nav spēks” rīkotāju un pētījumu kompānijas “Norstat” veiktā Latvijas vīriešu aptauja. Vienlaikus katrs trešais vīrietis atzīst, ka pēdējā gada laikā piedzīvojis mentālās veselības grūtības. Situācija ir satraucoša arī plašākā kontekstā – Latvijā joprojām vīriešu pašnāvību skaits ir trīs reizes lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Īpaši kritiska situācija ir vecuma grupā no 45 līdz 59 gadiem.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
Sāpes plecā ir bieži sastopama pacientu sūdzība ikdienas praksē, kas lielā daļā gadījumu saistīta ar rotatoru manžetes patoloģiju. Bieži vien tiek izmantoti dažādi attēldiagnostiskie rīki diagnozes precizēšanai, bet saistība starp rotatoru manžetes bojājumu un simptomiem no pleca puses nav pilnībā skaidra. Lai noteiktu rotatoru manžetes bojājumu prevalenci vispārējā populācijā un šo bojājumu saistību ar pleca simptomiem, somu kolēģi veikuši šķērsgriezuma pētījumu.
