Vēdersāpes bērniem ir bieža problēma, kuras dēļ vecāki vēršas pie ārsta. Parasti tās ir labdabīgas un pašlimitējošas, tomēr jāņem vērā, ka vēdersāpes var būt arī nopietnu saslimšanu simptoms. Tāpēc ļoti svarīgi noskaidrot sāpju iemeslu un pēc tam atbilstīgi rīkoties. Lielai daļai bērnu vēdersāpes pāriet bez medicīniskas iejaukšanās, bet gadījumos, kad sāpes kļūst hroniskas, nepieciešama ārstēšana. Šajā rakstā apkopotas jaunāko pētījumu atziņas par vēdersāpju ārstēšanu bērniem. Jaunākās atziņas komentē I. Eglīte.
Saskaņā ar zāļu reģistrācijas dokumentāciju (zāļu aprakstiem), kas ir spēkā Latvijā, iekšķīgi lietojami metamizola monopreparāti ir kontrindicēti bērniem līdz 15 gadu vecumam. Metamizola monopreparāts parenterālai ievadīšanai ir kontrindicēts bērniem līdz 16 gadu vecumam. Metamizols ir kontrindicēts arī grūtniecības un zīdīšanas laikā.
Nakts enurēze ir viena no pediatrijā visbiežāk sastopamajām patoloģijām. Primārās nakts enurēzes prevalence bērniem vecumā no 5 līdz 10 gadiem ir 9%, vairāk nekā 40% no viņiem slapina vairākas reizes nedēļā. Pietiekami ilgi pat mediķu sabiedrībā primāra nakts enurēze netika atzīta kā patoloģisks stāvoklis. Apkārtējo nosodošā attieksme un sabiedrības izolācija bērniem ar nakts urīna nesaturēšanu rada sekundāras psiholoģiskas problēmas, kuru dēļ daudziem bērniem dramatiski pazeminās pašapziņas līmenis.
Cilvēka gremošanas traktā, urīnizvades sistēmā, reproduktīvajā sistēmā, augšējos elpceļos un ādā mīt miljardiem baktēriju, vīrusu un sēnīšu, kā arī atsevišķi vienšūņi un helminti.
Pneimonija (pneumonia grieķu val. – plaušu iekaisums) ir alveolu un terminālo elpceļu iekaisums, kas radies infekcioza aģenta invāzijas rezultātā pēc tā inhalācijas vai hematogēnas izplatības. [1] Akūtu sabiedrībā iegūtu jeb mājas pneimoniju raksturo akūtas apakšējo elpceļu infekcijas pazīmes iepriekš nehospitalizētam veselam bērnam. Var būt arī radioloģiski pierādīts vienas vai abu plaušu bojājums. [4; 5] Precīza pneimonijas definīcija maziem bērniem ir grūti definējama, jo pneimonija un bronhiolīts ir vienādi bieži sastopami.
Literatūras dati rāda, ka gastroezofageālā atviļņa slimības (GEAS) biežums sabiedrībā pieaug. [1] Kā iespējamos cēloņus var minēt gan izmaiņas dzīvesveidā un uzturā, gan medikamentu lietošanu, kā arī slimības labāku atpazīšanu un biežāku diagnostiku. Tā kā GEAS ārstēšana bieži saistīta ar ilgstošu medikamentu lietošanu, lielākā daļa ārstu ir daudzpusīgi un labi informēti par šo patoloģiju. Tāpēc šajā rakstā par divām vecumgrupām, kam GEAS norise ir nedaudz atšķirīga, – GEAS bērniem un gados vecākiem cilvēkiem.
Pēdējos gados pasaules klīnikās un zinātniskajā literatūrā sāk runāt par osteoporozi bērniem, kas var būt gan kā atsevišķa slimība, gan kā citas hroniskas slimības komplikācija. Rakstā vērsta uzmanība uz hroniskajām saslimšanām, kuru gaita un prognoze, attīstoties osteoporozei, pasliktinās. Bērnu vecuma galvenā problēma – sekundāra osteoporoze. Primāra osteoporoze bērniem ir samērā reta patoloģija.
Pārtikas alerģija ir sastopama 4-8% bērnu līdz trīs gadu vecumam un 1- 3% pieaugušo populācijā [3; 7; 8; 9], turklāt tās skaitam pēdējos gados ir tendence pieaugt. Tas atstāj negatīvu ietekmi ne tikai uz pacientu dzīves kvalitāti, bet ietekmē arī sociāli ekonomisko stāvokli valstī. [5; 6; 9] Tāpēc ir svarīgi izprast pārtikas intolerances un alerģijas rašanās iemeslus un radīt efektīvu stratēģiju pārtikas alerģijas mazināšanai vai novēršanai. Rakstā apkopotas pasaules zinātnes atziņas par pārtikas intolerances un alerģijas rašanās iemesliem, izpausmēm, kā arī vērsta uzmanība uz ārstēšanas koncepcijām, kas reizēm ir pat diametrāli pretējas.
Astma ir hroniska elpceļu iekaisuma slimība ar pieaugošu hiperreaktivitāti, obstrukciju, ierobežotu gaisa plūsmu (1. attēls), ko izsauc dažādi riska faktori. Tā kā plaušu slimību īpatsvars ar katru gadu attīstītajās valstīs pieaug un bronhiālā astma ir vadošā hroniskā respiratorā slimība visu vecumu bērnu vidū industrializētajās valstīs globāli, tad joprojām ir svarīgi šo problēmu aktualizēt gan profesionāļu vidū, gan visā sabiedrībā.
Šobrīd Eiropā turpinās plaši pētījumi par ietekmi, kāda uz zīdaiņu augšanu un vēlāku bērnu aptaukošanos ir proteīnu daudzumam uzturā. Augstāks olbaltumvielu saturs piena maisījumos, salīdzinot ar mātes pienu, ir būtisks vēlākas bērnu aptaukošanās riska faktors – apgalvo viena no izvirzītajām hipotēzēm. Šajā rakstā iepazīstināsim ar šo pētījumu būtību un agrīnajiem rezultātiem, kas savukārt palīdz bērnu pārtikas ražotājiem un mediķiem pilnveidot piena maisījumu sastāvu, lai zīdaiņi, kuriem nav iespējama krūts ēdināšana, saņemtu optimālu uzturu.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Hroniska nieru slimība (HNS), kas definēta kā patoloģiska albuminūrijas koncentrācija vai aprēķinātais glomerulārās filtrācijas ātrums (aGFĀ), kas ir mazāks par 60 ml/min/1,73 m2 ilgāk par 90 dienām, skar 6–10% no kopējās populācijas visā pasaulē. Kā norādīts pētījumā, visplašāk izmantotais prognozēšanas rīks - nieru mazspējas (NM) riska vienādojums (kidney failure risk equation) - personām ar HNS nespēj vienlaicīgi novērtēt gan NM risku, gan nāves risku, līdz ar to var sniegt neobjektīvas NM riska prognozes.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
